• Ģertrūdes draudze

"Mīlestības ceļā" 6. diena

DZĪVOT SVĒTĪBĀ


Kad mēs zaudējam ģimenes locekli vai draugu nāves dēļ, kad mēs kļūstam par bezdarbniekiem, kad mēs nenokārtojam eksāmenu, kad pieredzam attiecību pārtraukšanu vai šķiršanos, kad sākas karš, kad zemestrīce izposta māju, tad spontāni rodas jautājumi: “kāpēc?”, “kāpēc es?”, “kāpēc tagad?”, “kāpēc šeit?” Ir tik grūti dzīvot bez atbildes uz šo “kāpēc?”, un mēs viegli esam kārdināti savienot notikumus, kurus mēs nevaram kontrolēt, ar mūsu apzināto vai neapzināto vērtējumu. Kad mēs esam sevi nolādējuši vai atļāvuši citiem mūs nolādēt, tad ir ļoti kārdinoši izskaidrot ievainotību, kuru pieredzam, kā apstiprinājumu lāsta klātbūtnei vai tā izpausmei. Pirms mēs pilnībā saprotam to, mēs jau esam sev paguvuši pateikt: “Nu, redzi, es vienmēr esmu domājis, ka neesmu tik labs, tagad to es patiešām zinu. Dzīves fakti to apstiprina.”

Mīļoto Dieva bērnu lielais garīgais aicinājums ir izcelt ievainotību ārā no lāsta ēnas un nolikt to zem svētības gaismas. Tas nav tik vienkārši, kā tas izklausās. Ļaunuma spēki mums apkārt ir spēcīgi, un pasaule zina, ka daudz vieglāk ir manipulēt ar sevi noraidošiem cilvēkiem nekā ar sevi pieņemošiem cilvēkiem. Bet, kad mēs turpinām uzmanīgi klausīties balsī, kura sauc mūs par Mīļotajiem, tad kļūst iespējams izdzīvot mūsu ievainotību nevis kā apstiprinājumu mūsu bailēm, ka esam nekam nederīgi, bet kā iespēju šķīstīt un padziļināt svētību, kura gulstas uz mums. Fiziskas, psihiskas vai emocionālas sāpes, kuras izdzīvo zem svētības, tiek pieredzētas radikāli atšķirīgi no tā, kā fiziskās, psihiskās vai emocionālās sāpes tiek izdzīvotas zem lāsta.


SVĒTIE RAKSTI

Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā. Rom. 8:15–17


LŪGŠANA

Elpot. Tas ir viss, ko es varu darīt. Es esmu darījis visu pārējo. Esmu lūdzis katru lūgšanu, esmu dziedājis visas dziesmas, esmu izraudājis visas asaras. Es nevaru salabot tās lietas, pār kurām es zaudēju kontroli. Es esmu iztukšots. Dievs, es nezinu, ko lai es daru.

Tu esi kluss. Es zinu, ka Tu esi tuvumā, bet vienīgā skaņa, kuru dzirdu, ir haosa niknums sevī. Runā ar mani. Ļauj Tavas mīlestības ugunij izdedzināt visu manī, kas neesi Tu.

Tu atnāci maigi. Es jūtu Tava Gara smalko pieskārienu – gaismas pieskārienu tumsas vidū. Apskauj mani. Ļauj man atpūsties Tavā tuvumā.

Tagad es Tevi dzirdu – čukstot patiesību, kura padzen manas bailes. Tu saki, lai es esmu mierīgs, lai atklāju Tev savas rūpes, lai Tu vari darboties. Patiesībā es brīnos, vai es to varu – trauksme noēd mani. Bet es Tev paklausu. Paņem bailes, Kungs. Paņem tās visas. Es izvēlos uzticēties Tev.

Es nezinu, cik ilgi es palikšu šajā lūgšanas vietā, pirms cerības rītausma uzsausīs manā sirdī, bet galu galā tas notiek. Es esmu kluss. Mana sirds ir mierā. Tu esi Dievs, un Tu neaizmirsīsi savus solījumus. Es mīlu Tevi.


UZDEVUMS

Sarunā tikšanos ar mācītāju, lai pārrunātu tās lietas, kuras tevi nomāc, un neļauj nostāties zem Dieva svētības.