"Mīlestības ceļā" - 87. diena

PADAROT MŪSU NĀVES AUGLĪGAS

Lasot Rakstus, es novērtēju, kā Jēzus redzēja nāvi, un jo īpaši Savu nāvi - par ko vairāk nekā tikai par veidu, kā nokļūt no vienas vietas citā. Viņš redzēja Savu nāvi kā potenciāli auglīgu un kā vērienīgu ieguvumu Saviem mācekļiem. Nāve nebija Viņa noslēgums, bet ceļš uz ko daudz varenāku.

Kad Jēzus runāja par Savu nāvi, Viņš turpināja atkārtot Saviem mācekļiem: “Mana nāve nāk par labu jums, jo Mana nāve nesīs daudz augļu. Kad nomiršu, Es neatstāšu jūs vienus, bet Es sūtīšu Savu Garu, Aizstāvi, Mierinātāju. Un Mans Gars atklās jums, kas Es Esmu, ko Es jums mācu. Mans Gars vadīs jūs patiesībā un ļaus veidot attiecības ar Mani, kas nebija iespējamas pirms Manas nāves. Mans Gars palīdzēs jums būt īstā sadraudzībā un pieaugt spēkā.” Jēzus redz, ka patiesie Viņa dzīves augļi nobriedīs pēc Viņa nāves. Tāpēc Viņš saka: “Tas ir labi jums, ka Es aizeju.”

Ja tā ir patiesība, tad īstenais jautājums man, domājot par manu paša nāvi, nav: cik daudz es spēju paveikt, pirms mirstu; vai es nekļūšu par nastu citiem? Nē, patiesais jautājums ir: kā es spēju dzīvot, lai mana nāve būtu auglīga priekš citiem? Citiem vārdiem, kā mana nāve var būt kā dāvana maniem mīļotajiem, lai tie spētu iemantot augļus no manas dzīves? Šis jautājums var tikt atbildēts tikai, ja vispirms pieņemam Jēzus redzējumu par nāvi kā iespēju man.

SVĒTIE RAKSTI

Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu. Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.

Jāņa evaņģēlijs 12:24-25

LŪGŠANA

Kungs, Tavi apsolījumi ir bijuši mans iepriecinājums, un Tavus vārdus esmu cieši lolojis. Esmu redzējis Tavu svētību pār manu dzīvi. Esmu iepazinis Tavu uzticamību – atkal un atkal tā ir mani stiprinājusi. Tu esi nodevies attiecībās ar mani – Tava derība aizsniedzas tālāk par maniem bērniem – katrā nākamajā paaudzē.

Ļauj, lai šī ir manu pēcnācēju liecība: ka tie izdzīvo prieku pazīt Tevi personīgi. Lai tie staigā Tavas klātbūtnes realitātē, pazīst Tavu balsi, saņem mierinājumu Tavos pieskārienos. Kaut tie nekad nesadumpojas pret Tevi, bet vienmēr staigā taisnus ceļus.

Pat ja tumsa tos apklātu, izgaismo ar savu saullēkta brīnumaino gaismu un atbrīvo viņus. Apņem viņus ar Savu klātbūtni un piepildi ar Tavu gudrību. Lai viņi vada savas dzīves godīgumā un patiesībā, svētī viņus un dāvā tiem būt auglīgiem. Lai to ticības uzvara ir viņu mantojums – mantojums, ko atstāju pēc sevis.

UZDEVUMS

Pavadi klusumā vismaz 15 minūtes, esi Dieva klātbūtnē un apdomā, kas ir tās lietas, ko Tu vēlētos, lai par Tevi runā, atceras, kad pats vairs nebūsi uz zemes.