Altāris – trīs smailarkas ar krucifiksu centrā, Pēteri ar atslēgām kreisajā pusē, Jāni ar kausu labajā pusē un tad vēl vesela virtene dažādu sīku neogotisku rotājumu, sauktu par fiālēm, krusta puķēm un krabjiem… Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas altāris – centrālais dievnama iekārtas priekšmets ir radīts divu meistarīgu rīdzinieku pieredzes, prasmes un veiksmīgas sadarbības rezultātā.

​

Sv. Ģertrūdes baznīcas projektā [1., 2.], 1863. gada septembrī, arhitekts Johans Daniels Felsko (Johann Daniel Felsko, 1813–1902) iekļāva arī altāra, kanceles un ērģeļu prospekta priekšlikumu. Altāris kā siena, kas atdala draudzes telpu no sakristejas, bija arhitekta iecienīts un atkārtoti izmantots baznīcas plānojuma princips. Iespējams, to uztvēra kā interpretāciju gotiskajās katedrālēs sastopamajiem altāriem pie letnera jeb sienas, kas viduslaikos atdalīja kori no lajiem (draudzei) pieejamās dievnama daļas.

​

Sv. Ģertrūdes baznīcas celtniecības tāmē bija paredzēts, ka altāris izmaksās 2500 sudraba rubļu, altārglezna 1000 sudraba rubļu un kancele 1500 – sudraba rubļu. [7.] Aprēķinot altāra un kanceles izgatavošanas izmaksas, arhitekts, domājams, par paraugu ņēmis 1852. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā uzstādīto neogotisko altāri ar altārgleznu, ko pasūtīja un izgatavoja Ķelnē. [8.] Rīgas Sv. Pētera baznīcas altāra projektu sagatavoja arhitekts Vincents Štacs (Vincenz Statz, 1819–1898) un izgatavoja tēlnieka Kristofa Štefana (Cristoph Stephan, 1797–1864) darbnīcā. [5.] Ķelne, pateicoties viduslaicīgās katedrāles būvdarbu turpināšanai (1842–1880), bija kļuvusi par slavenāko neogotikas centru ne tikai Vācijā, bet arī tālu aiz tās robežām. Ķelnes amatniekiem – tēlniekiem un kokgriezējiem – bija savi iecienīti viduslaiku paraugi. Viens no tiem bija Svētā Zēbalda relikviārijs, ko Pēteris Fišers vecākais (Peter Vischer der Ältere) kopā ar dēliem Pēteri un Hermani izgatavoja no 1508. līdz 1519. gadam Nirnbergas pilsētas patronam – Svētajam Zēbaldam. Nirnbergas Sv. Zēbalda baznīcā tas joprojām aplūkojams savā sākotnējā vietā. Nirnbergas Sv. Zēbalda baznīcas relikviārijs ar divpadsmit apustuļu figūrām ilgu laiku bija lielākais bronzas lējums uz ziemeļiem no Alpiem. Mūsdienās Svētā Zēbalda relikviārija kopijas apskatāmas arī Londonas un Maskavas muzejos. Sv. Zēbalda relikviārija divpadsimt apustuļu figūras 19. gs. 50. gadu sākumā tika kopētas un izmantotas Rīgas Sv. Pētera baznīcas neogotiskā altāra kompozīcijā. Savukārt divas no divpadsmit skulptūrām – Sv. Pēteris un Sv. Jānis – tika izvēlētas Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas altārim.

​

Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas altāri izgatavoja Georgs Francis Bernharts (Georg Franz Bernhardt, 1831–1908), kas 1860. gadu sākumā no Berlīnes ieradās Rīgā, lai privātskolā zēniem mācītu zīmēšanu. [6.] Bet savu darbību viņš turpmākajos gados galvenokārt izvērsa kā kokgriezumiem rotātu mēbeļu un baznīcu iekārtas priekšmetu izgatavotājs. Bērnības un jaunības gaitas Bernharts ir spilgti aprakstījis savās atmiņās. [3.] Kā vecāku labi domātais galdniekmeistara amats apvienojumā ar paša sirdij tīkamo dziedāšanu un ceļojumu uz Sankpēterburgu atveda viņu uz Rīgu un nodrošināja pasūtījumus. Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas iekārtas izgatavošanas laikā Bernharts dzīvoja Kalēju (tagad Ģertrūdes) ielā Nr. 43 un viņa darbnīca atradās Kalēju ielā 50. Rakstot atmiņas Bernharts, iespējams, uzskatīja, ka viņa nopelni altāru izgatavošanā Baltijā ir labi zināmi, tāpēc tie pieminēti tikai garāmejot un atsevišķu piemēru veidā. Tāpēc mūsdienās no jauna jāveido viņa izgatavoto altāru mozaīka… Kā viņa darbus, līdzās Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcai, tagad var nosaukt Saukas, Sunākstes, Lazdonas, Budbergas, Biržu (Lietuva), Sarkandaugavas Sv. Trīsvienības un Rīgas Sv. Pāvila baznīcu iekārtas priekšmetus. 1890. gadu sākumā Bernharts pārdeva savu uzņēmumu Rīgā un mūža novakari aizvadīja dzimtajā Tīringenē.

​

Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas altāra centrālajā smailarkā sākotnēji atradās altārglezna. Laika gaitā to nomainīja ar krucifiksu, kas, kā savā publikācijā apgalvoja arhitekts Pauls Kampe, izgatavots Dienvidvācijā, Bavārijas Alpu ciematā – Oberamergavā (Oberammergau). [4.] Oberamergavā ir dzīvas un rūpīgi koptas koktēlniecības prasmes un reizi desmit gados, uzturot tradīciju, tur iedzīvina Lieldienu notikumus.

Georga Franča Bernharta 19.gadsimta 60. gados izgatavotais Rīgas Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas altāris, aplūkojot to tuvplānos un netradicionālos rakursos, joprojām apliecina augstu amata prasmi, perfekciju un meistarību. Tas kļuvis par paraugu un ierosmes avotu citiem Latvijā izgatavotajiem neogotiskajiem altāriem.

 

1. Latvijas valsts vēstures arhīvs (LVVA), 1429. fonds, 3. apraksts, 104. lieta, 10.–15. lapa (1863. gada baznīcas projekts)

2. LVVA, 1429. f., 3. apr., 17. lieta, 1. lapa (baznīcas plāni un baznīcas altārdaļa ar pakāpienveida zelmini)

3. Bernhardt, Georg Franz. Lebens-Erinnerungen eines Thüringers und wie derselbe nach Rußland kam. – Hildbrughausen: Gadow, 1905.

4. Kampe, Pauls. Ģertrūdes baznīca Rīgā // Latv. Konversācijas vārdnīca. – Rīga: 1931. – 6. sēj. – 6. lpp.: il.

5. Lāce, Daina. 19. gadsimta neogotiskie altāri Latvijas luterāņu baznīcās // Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. – Rīga: Neputns, 2008. – 120.–136. lpp.

6. Lāce, Daina. Georgs Francis Bernharts un 19. gs. otrās puses neogotiskie altāru retabli Latvijā // Personība mākslas procesos. – Rīga: Neputns, 2012. – 55.–72. lpp.

7. Lāce, Daina. Pirmais Rīgas pilsētas arhitekts Johans Daniels Felsko (1813–1902). – Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2012. – 383 lpp. (142. lpp. 486. atsaucē tāmes pozīciju atšifrējums; 260. lpp. ziņas par b-cas projektu LVVA)

8. Latvijas mākslas vēsture. 1780–1890. – Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2019. – 3. sējuma 2. grāmata – 50., 146.–147., 231.–233. lpp.

9. ​

 

Tekstu sagatavoja Dr. art Daina Lāce 2020. gadā, maijā.