Šo lūgšanas ceļu tu iesāki ar ļoti personīgu Dieva uzrunu – Tēvs, Tētiņ. Noslēguma vārdi tev atgādina par Dieva varenību, par Viņa neierobežotību. Tas maina perspektīvu, no kuras tu lūdz, tu saproti, ka lūdz kādam, kuru neviens nevar apturēt šo lūgšanu īstenot. Tu esi runājis(- usi) ne tikai ar Tēvu, bet ar Dievu visā Viņa varenībā.
Reizēm filmām vai reklāmām pēdējie kadri paliek atmiņā vislabāk. Pēdējais vārds, kas šajā lūgšanā raksturo Dievu, ir „gods” – tā ir kā „skaņa”, kura vēl kādu laiku paliek gaisā pēc tam, kad „visi mūzikas instrumenti ir apklusuši”. Tas ir vārds, kuru tu ej apliecināt praktiski pēc tam, kad esi lūgšanu beidzis(-usi).

Āmen! Mārtiņš Luters ir teicis: „Ir svarīgi, ka pēc visa tā mēs mācāmies sacīt „Āmen!”, tas ir, nešaubīties, ka lūgšana noteikti tiks uzklausīta un īstenota. Patiesa ticība mums palīdz lūgt ne uz labu laimi, bet zinot, ka Dievs nemelo un Viņa apsolītais tiks dots. Kur ir tāda ticība, tur ir patiesa lūgšana.”

Pavadi kādu laiku, apcerot Dieva varenību un spēku, tas tev palīdzēs lūgšanu tiešām uzticēt Dievam un nevis paņemt atpakaļ uz saviem pleciem.