​2. diena (30. maijs) - Mēs piederam viens otram

​

Mūsu Tēvs…

Mateja 6:9

 

Tāpat kā Tēvreizes otrais vārds mums atklāj mūsu attiecības ar Dievu, tad pirmais vārds – runā par mūsu attiecībām vienam ar otru.
Tā nav mans Tēvs vai mans Dievs, bet mūsu.

​

Kad sakām šo lūgšanu, mēs apliecinām dziļu piederību cits citam. Patiesībā, ja šo lūgšanu pārvērstu no daudzskaitļa pirmajā personā uz vienskaitli, tā ne tikai mainītos – tā tiktu iznīcināta. Tā ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir mūsu, nevis mana.

​

Es nelūdzu tikai par savu dienišķo maizi. Es nelūdzu tikai par savu grēku piedošanu. Protams, es vēlos lūgt par to, kas man nepieciešams. Man vajag piedošanu. Bet es nedrīkstu atdalīt savas vajadzības no manu māsu un brāļu vajadzībām. Tēvreize ir lūgšana, lai ikviens tiktu paēdināts un lai ikviens tiktu samierināts ar Dievu un cits ar citu.

​

Tādējādi vienā vārdā atklājas kristīgās ticības radikālā būtība. Kristū tiek nojauktas šķirtnes un atšķirības pēc rases, tautības, dzimuma, sociālās šķiras, kārtas vai izcelsmes, un tās tiek pārveidotas tajā, ko apustulis Pāvils sauc par “jauno cilvēku” (skat., piemēram, Efeziešiem 2:15).

​

Kristīgā ticība vienmēr mūs izaicina uzņemt svešiniekus, mīlēt vienam otru un nojaukt šķēršļus. Pat izsakot tikai šo vienu vārdu no Tēvreizes – “mūsu” –, mēs apņemamies pasaulē atklāt Dieva radikālo viesmīlību. Tas nav viegli. Mīlēt tuvāko nozīmē mīlēt arī ienaidnieku. Mums nav dota iespēja izvēlēties, kurš pieder un kurš ne. Ikviens, kurš saka šo lūgšanu, ir mana māsa un mans brālis.

​

Šodien mēs lūdzam par saviem pieciem cilvēkiem. Un, to darot, atcerēsimies arī visus pārējos cilvēkus visā pasaulē, kuri šobrīd lūdzas "Lai nāk Tava valstība", katrs ar savām vajadzībām un redzējumu. Un atcerēsimies tos piecus cilvēkus, par kuriem viņi šobrīd lūdzas.​​​

​