3. diena (31. maijs) - Dievam ir mērķis mūsu dzīvei un pasaulei ​

​

Lai nāk Tava valstība...

Mateja 6:10

 

Dieva valstība nav vieta. To nevar atrast kartē. Tās robežas iet caur cilvēku sirdīm. Tā nav kā pasaules valstības. To nevada “mīlestība” uz varu, bet gan mīlestības vara.

​

Pats dīvainākais – tā ir gandrīz kā valstība bez ķēniņa. Jā, protams, mēs saucam Jēzu par “Ķēniņu ķēniņu” un “Kungu kungu”, un Viņš ir tas, kura priekšā visi ceļi locīsies. Taču Viņš arī ir tas, kurš noliecas, lai mazgātu mums kājas (skat. Jāņa 13:3–5); kurš pazemojas; kurš nāk pie mums kā kalps (skat. Lūkas 22:27); un kurš bija paklausīgs līdz nāvei (skat. Filipiešiem 2:6–8). Tātad, kad runājam par Dieva valstību un lūdzam “Lai nāk Tava valstība”, mēs runājam par Dieva taisnības un miera valdīšanu – lai pasaules līderības zīme būtu tā kalpojošā sirds, ko redzam Jēzū.

​

Tāpēc Jēzus māca mūs par valstību un savā dzīvē un kalpošanā rāda, kā izskatās dzīve kā Dieva valstības bērnam.

​

Mēs kļūstam par Dieva valstības pilsoņiem pateicoties žēlastībai, ko Kristus mums dāvā caur savu nāvi un augšāmcelšanos. Un caur šo žēlastību – mēs esam aicināti dzīvot kā Jēzus. Tāpat kā Jēzus ir līdzcietīgs, žēlsirdīgs, izsalcis pēc taisnības un ar kalpojošu sirdi, arī mums tādiem jābūt. Tā nāk Dieva valstība un tā tiek paplašinātas tās robežas.

​

Jēzus pats mācīja, ka mums jāpieņem šī valstība kā bērniem, un ka bērni ir lielākie valstībā (skat. Marka 10:14–15).

​

Lūgt “Lai nāk Tava valstība” nozīmē lūgt Svēto Garu darīt mūs par šīs valstības bērniem. Ne bērnišķīgiem, bet ar bērnam raksturīgu paļāvību uz Dievu, jo šīs vecāka un bērna attiecības ir mūsu attiecību ar Dievu raksturīgākā iezīme. Tāpēc mēs nemeklējam savu ceļu vai varu pār citiem, bet Dieva ceļu.

​

Šodien mēs šo lūdzam ne tikai par sevi, bet arī par tiem, kurus mīlam, par tautu vadītājiem, par visiem, kam ir atbildība par citiem vai ietekme uz pasaules lietām – un par tiem pieciem cilvēkiem, kurus pazīstam un kuri vēl nepazīst Jēzu.​

​​