7. diena (4. jūnijs) -  Mēs visi dažkārt apmaldāmies 

 

Un piedodi mums mūsu parādus…

Mateja 6:12

 

Kas ir “parāds”, vai “grēks”?
Tā ir iešana nepareizā virzienā, atrašanās vietā, kur tev nevajadzētu būt, apmaldīšanās.

​

Grēks nav tikai tas, ko mēs darām vai sakām nepareizi (lai gan arī tas),
bet tās var būt arī naidīgas un savtīgas domas, kas mūs pārņem, novirza neceļos un indē mūsu garu – pat ja mēs nekad tās nepārvēršam darbos.

​

Grēks ir dziļāks un bīstamāks nekā vienkārši slikta rīcība.
Tas ir pazušana.
Tas ir pārkāpums tālu prom no labestības un miera ceļa, ko Dievs mums ir iezīmējis.

​

Un, kad tu esi apmaldījies, un kad tā vieta, kur esi apmaldījies, ir tumša, bīstama un pazudinoša, tad tev patiešām vajag kādu, kas tevi vada mājup – kādu, kas iededz gaismu, kas rāda pareizo ceļu.

​

Visa kristīgā ticība ir par Dieva lielo mīlestību uz mums Jēzū Kristū, kurš nāk pie tautas – pie mums! – kas staigā tumsā un iet nepareizu ceļu, un atnes mums spožu gaismu.

​

Viņa nāve pie krusta, Viņa uzņemšanās uz sevis visu mūsu pārkāpumu sekas – tā ir grēka, nāves un tumsas sakāve.

​

Tāpat kā zaglis, kurš pie krusta sauca Jēzum: "Jēzu, piemini mani" (Lūk. 23:42),
arī Tēvreize mums māca lūgt: "Piedod mums mūsu parādus (grēkus). Palīdzi mums atrast pareizo ceļu. Rādi mums Jēzū ceļu, kas ved uz dzīvību. Palīdzi mums sekot."

​

Mūsu grēku nožēla ir pareizā atbilde uz Dieva apbrīnojamo piedošanu.
Mēs ejam Viņa ceļu ar pazemīgām un pateicīgām sirdīm.

​

Tāpēc mēs lūdzam pēc nožēlas pilnām sirdīm; un, tā kā mēs zinām, ka tieši sirds nocietināšanās un atteikšanās no nožēlas bieži traucē iepazīt un pieņemt Kristu,
mēs lūdzam par tiem pieciem cilvēkiem, kuri ir mūsu lūgšanās: lai viņi varētu apstāties, ieraudzīt, kur viņu dzīve iet nepareizi, pagriezties un meklēt Kristus ceļu.​​​