Psalmi /96:1-13/
Vēstules /1. Kor. 9:1-18/
Vecā Derība /Sal. māc. 9:13-12:14/
PSALMI
/96:1-13/
Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, dziediet Tam Kungam, visa pasaule!
Dziediet Tam Kungam, teiciet Viņa Vārdu, sludiniet dienu no dienas Viņa pestīšanu!
Stāstiet tautām par Viņa godību, visām tautām par Viņa brīnuma darbiem!
Jo liels ir Tas Kungs un augsti slavējams, Viņš jābīstas vairāk par visiem dieviem:
patiesi, visi tautu dievi taču ir elki, bet Tas Kungs ir radījis debesis.
Augstība un lieliskums iet Viņam pa priekšu, stiprums un godība mājo Viņa svētnīcā.
Dodiet Tam Kungam, jūs tautu tautas, dodiet Tam Kungam godu un dziediet Viņam slavu!
Dodiet Tam Kungam godu, kāds pienākas Viņa Vārdam, nesiet dāvanas un nāciet Viņa pagalmos!
Pielūdziet To Kungu savā svētajā rotā, lai dreb Viņa vaiga priekšā visa pasaule!
Sakiet tautām: "Tas Kungs ir ķēniņš! Viņš ir nostiprinājis zemi, ka tā nekustas, Viņš tiesā taisnīgi tautas!"
Lai priecājas debess un līksmo zeme, lai krāc jūra un viss, kas to pilda!
Lai līksmo lauks un viss, kas tur zeļ un zaļo; lai gavilē visi meža koki
Tā Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Viņš nāk tiesāt zemi. Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas Savā patiesībā.
VĒSTULES
/1. Kor. 9:1-18/
Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis? Vai jūs neesat mans darbs mūsu Kungā?
Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā.
Tas ir mans attaisnojums pret maniem apsūdzētājiem.
Vai mums nav tiesības ēst un dzert?
Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī Tā Kunga brāļi un Kēfa.
Jeb vai tikai man un Barnabam vien nebūtu tiesības nestrādāt?
Kas tad iet karā ar savu maizi? Kas dēsta vīnadārzu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu piena?
Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība?
Jo Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. - Vai tad Dievs te runā par vēršiem?
Vai Viņš to nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāar cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa. -
Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus?
Ja citiem ir tiesības uz jūsu mantu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietojuši, mēs visu panesam, lai Kristus evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā.
Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra?
Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.
Bet es to visu neesmu izlietojis. Un es jums to nerakstu, lai to attiecinātu uz mani. Es gribu labāk mirt; to, ar ko es lepojos, man neviens neatņems.
Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!
Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana.
VECĀ DERĪBA
/Salamans mācītājs 9:13-18/
Arī šādu gudrību es esmu redzējis zem saules, un tā uz mani atstāja dziļu iespaidu:
bija kāda maza pilsēta, un tur iekšā bija nedaudz ļaužu; tad pret to nāca kāds varens ķēniņš, ieslēdza to visapkārt un lika uzcelt pret to varenus aplenkuma nocietinājumus.
Taču tur atradās nabags, bet gudrs vīrs, kurš pilsētu izglāba ar savu gudrību, bet vēlāk neviens cilvēks vairs nepieminēja šo nabaga vīru.
Tad es sacīju: gudrība gan ir labāka nekā stiprums, bet tomēr nabaga gudrība tiek nicināta, un viņa vārdi paliek neuzklausīti.
Gudro vārdi, kurus mierā uzklausa, ir vairāk vērti nekā valdnieka brēkšana nelgu vidū.
Gudrība ir labāka nekā kara ieroči, tomēr viens vienīgs negantnieks var iznīcināt daudz laba.
/Salamans mācītājs 10:1-20/
Indīgas mušas sasmacē un saraudzē ziežu maisītāja eļļu; tā arī mazliet neprātības samaitā gudrības vērtību.
Gudram viņa saprāts ir virzīts uz visu taisnīgo, bet neprašu vairāk saista viss greizais.
Un lai nepraša ietu kur iedams, viņam ik uz soļa pietrūkst prāta, tā ka visi ļaudis viņā tūliņ saskata neprašu.
Ja pret tevi ceļas valdnieka dusmas, tad tādēļ neatstāj savu vietu; neaizmirsti, ka lēnprātība vērš par labu lielus grēkus.
Vēl ir kāds ļaunums, ko es redzēju zem saules, un proti - tā ir nepareiza valdnieka rīcība:
dažs nelga tiek celts lielā godā, un īsteni dižciltīgajiem jāsēž zemākā vietā.
Es esmu redzējis vergus augstu zirgos sēžam un vadoņus kā vergus kājām ejam.
Kas bedri rok, var pats tur iekrist iekšā, un, kas mūri ārda, tam var iekost čūska.
Kas akmeņus lauž, tas var tikt ievainots; kas malku skalda, var sev sagādāt sāpes.
Kad cirvis ir kļuvis neass un tā asmens netiek uzasināts, tad jāpieliek vairāk spēka, bet darbu veicina gudrība.
Ja čūska iekož, pirms tās kodiens ir apvārdots, tad vārdotājam nav nekāda labuma no viņa mākslas.
Vārdi no gudrā mutes iegūst ļaužu sirdis, bet nelgu iznīcina viņa paša lūpas.
Viņa mutes runājamo vārdu iesākums ir muļķība, un viņa runas gals ir ļauna neprātība un posts.
Nepraša lieto gan daudz vārdu, lai gan neviens cilvēks nezina, kas notiks, un neviens nevar pateikt, ko nākotne nesīs.
Pūles, ko nepraša veltī savam darbam, viņu pārmērīgi nogurdina, tā ka viņš vairs nezina ceļu uz pilsētu.
Bēdas tev, zeme, kuras ķēniņš vēl ir zēns un kuras augstie vadītāji jau no rīta plītē!
Svētīta esi tu, tu zeme, kuras ķēniņš ir dižciltīgas izcelsmes un kuras augstie vadītāji sēž pie galda īstā laikā un sēž kā vīri, nevis kā plītnieki!
Slinkuma dēļ gāžas sijas, un roku kūtruma dēļ ūdens pil nama jumtam cauri.
Dzīres tiek rīkotas priekiem, un vīns ielīksmo tos, kas dzīvo un dzer, un par naudu to visu var iegūt.
Pat savā sirdī nelādi ķēniņu un par kādu augstu stāvošu personu nezobojies pat savā guļamistabā, jo debesu putni varētu aiznest skaņu tālāk un kāds spārnots vēstnesis vārdus darīt zināmus, kam vajag.
/Salamans mācītājs 11:1-10/
Ļauj savai maizei iet pār plašo jūru; pēc daudzām dienām tu to atkal atdabūsi.
Tomēr sadali to pa septiņiem, pat astoņiem braucieniem, jo tu nezini, kāda nelaime var notikt virs zemes.
Kad mākoņi ir lietus pilni, tad viņi liek ūdens straumēm izlīt pār zemi; un, ja kāds gāžas uz dienvidiem vai uz ziemeļiem, tad tas arī paliek tajā vietā guļam, kur ir kritis.
Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas.
Gluži tāpat kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic.
No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet var būt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi.
Salda ir acij gaisma, un brīnumjauki ir sauli redzēt.
Ja cilvēks arī dzīvo ilgus gadus, lai viņš visus tos gadus nododas arī priekiem, bet lai tomēr viņš domā arī par nebaltām dienām, ka tādu būs daudz; viss, kas nāk, ir niecības apdvests.
Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds labi jūtas savās jaunības dienās; staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!
Izmet skumjas no savas sirds un turi tālu nost no savas miesas ciešanas, jo jaunība un tumšās matu cirtas ātri zūd.
/Salamans mācītājs 12:1-14/
Piemini savu Radītāju savā jaunībā, pirms tās ļaunās dienas nāk un tie gadi tuvojas, par kuriem tu vēlāk sacīsi: tie man nepatīk!
Pirms vēl saule un dienas gaisma, mēness un zvaigznes satumst un pirms vēl mākoņi atkal atgriežas pēc lietus,
tanī laikā, kad nama sargi trīc un stiprie vīri lokās, kad malējas pārtrauc darbu, tāpēc ka viņu palicis maz, un tās ziņkārīgās, kas caur logiem skatās, paliek drūmas,
un kad abi vārti uz ielu paliek aizslēgti, jo malšanas skaņa kļūst klusāka, kad cilvēks ceļas augšā, kad dzird putnus čivinām un visas dziesmu meitenes apklusušas,
kad cilvēks jau baidās arī no katras kalnā kāpšanas un baiļojas pa katru ceļu ejot, kad mandeļu koks gan stāvēs ziedos, bet sisenis jau būs par nastu un līksmība zudīs, jo cilvēks iet uz savu mūža mājokli un viņa raudu dziesmu dziedātāji jau staigā apkārt pa ielām, -
pirms vēl sudraba dzīves pavediens trūkst un zelta trauks saplīst, smeļamais spainis pie avota izkalst un sabrūk, pats smeļamais skritulis salūst un iekrīt akā.
Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.
"Ak, niecība!" saka mācītājs. "Viss ir niecība!"
Un vēl jāuzsver, ka šis mācītājs bija tiešām gudrs, ka viņš mācīja tautai īstas, dziļas un pareizas atziņas un bija domātājs, kas sacerēja daudzus sakāmos vārdus.
Un mācītājs lūkoja atrast iepriecinošus vārdus un pareizi uzrakstīt patiesības vārdus.
Gudro izteicieni ir kā vēršu dzenamie, un kā iedzītas naglas kopā stāv viņu izteimjcieni, kas ir viena vienīga gana veidoti.
Un beidzot: sargies mans dēls! Daudzai grāmatu rakstīšanai nav gala, un pārmērīga lasīšana nopūlē miesu.
Gala iznākums no visa ir šāds: bīsties Dieva un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas katram cilvēkam!
Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.