Psalmi /74:1-9/
Jaunā Derība /Apustuļu darbi 9:32-10:23a/
Vecā Derība /2 Samuēla 23:8-24:25/
PSALMI
/74:1-9/
1 Asafa pamācības dziesma. Kādēļ Tu, ak, Dievs, mūs esi atstūmis uz mūžīgiem laikiem, un kāpēc Tavas dusmas kūp pār Tavas ganības avīm?
2 Piemini Savus ļaudis, ko Tu esi mantojis jau sensenos laikos, ko Tu Sev ar burtogu ieguvi kā Savu īpašuma daļu, kā tieši Tev piederīgu tautu līdz ar Ciānas kalnu, kur Tu mājo!
3 Virzi Savus soļus uz mūžīgajām drupām! Ienaidnieks visu ir sadragājis svētnīcā.
4 Tavi pretinieki rēc Tavā namā un uzstatījuši tur savus karogus kā uzvaras zīmes.
5 Viņi, liekas, cirtuši kā tādi, kas meža biezoknī augstu cilā cirvjus,
6 un šodien vēl viņi ar cirvjiem un kaukļiem sadauza tur izgrebtos izgreznojumus.
7 Viņi meta uguni Tavā svētnīcā, sagandēja līdz pamatiem Tava Vārda mājokli.
8 Viņi nolēma savās sirdīs: iznīcināsim itin visus Tā Kunga mājokļus! Un viņi nodedzināja visas svētnīcas zemē.
9 Savas zīmes vairs neredzam, nav vairs neviena pravieša, nav neviena pie mums, kas zinātu, cik ilgi vēl tas tā turpināsies.
JAUNĀ DERĪBA
/Apd. 9:32-43/
32 Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
33 Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.
34 Pēteris viņam sacīja: "Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!" Un viņš tūdaļ cēlās.
35 Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie Tā Kunga.
36 Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.
37 Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.
38 Bet, tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris tur esot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem.
39 Pēteris cēlās un gāja tiem līdzi; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.
40 Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sacīja: "Tabita, celies augšā!" Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.
41 Viņš tai sniedza roku un to piecēla un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā.
42 Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja Tam Kungam.
43 Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.
/Apd. 10:1-23a/
Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā,
2 ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.
3 Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: "Kornēlij!"
4 To redzēdams, viņš pārbijās un sacīja: "Kas ir, Kungs?" Bet tas viņam atbildēja: "Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas.
5 Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.
6 Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā."
7 Kad eņģelis, kas ar viņu runāja, bija aizgājis, viņš atsauca divi vergus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi bija pie viņa,
8 un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.
9 Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.
10 Būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts,
11 un viņš redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē.
12 Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess.
13 Un balss runāja uz viņu: "Celies, Pēteri, kauj un ēd!"
14 Bet Pēteris sacīja: "Nemūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts."
15 Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: "Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!"
16 Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs.
17 Pēterim neziņā esot, ko nozīmē šī parādība, ko viņš bija redzējis, lūk, Kornēlija sūtītie vīri, uzmeklējuši Sīmaņa namu, stāvēja pie vārtiem
18 un stiprā balsī vaicāja, vai tur mājojot Sīmanis, ar pievārdu Pēteris.
19 Kad Pēteris šo parādību pārdomāja, Gars viņam sacīja: "Redzi, trīs vīri tevi meklē.
20 Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdzi, jo Es tos esmu sūtījis!"
21 Pēteris, nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: "Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?"
22 Bet tie atbildēja: "Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi."
23a Ieaicinājis, viņš tos uzņēma.
VECĀ DERĪBA
/2Sam. 23:8-39/
8 Šie ir to varonīgo vīru vārdi, kas bijuši Dāvidam. Jošeb-Bašebets, tahkemonietis, trijotnes galvenais, visizcilākais, kas, savu šķēpu pacēlis, vienā reizē nodūra astoņi simti ienaidnieku.
9 Un pēc viņa trijotnē nākamais bija Ēleāzars, Dodo dēls, Ahohija dēladēls, viņš bija kopā ar Dāvidu, un tie sakāva filistiešus toreiz, kad viņi bija sapulcējušies karam un israēlieši jau atkāpās;
10 viņš cēlās un kāva filistiešus, kamēr viņa roka piekusa un pielipa pie zobena. Un Tas Kungs deva tanī dienā lielu uzvaru; un tie ļaudis atkal atgriezās, lai nogalinātos aplaupītu.
11 Nākošais pēc viņa bija Šamma, hararieša Ages dēls. Kādreiz filistieši bija sapulcējušies pie Lehijas, un tur kādā tīrumā auga daudz lēcu; kad tauta bēga no filistiešiem,
12 tad viņš viens pats stājās tīruma vidū, noturējās tanī un kāva filistiešus, un Tas Kungs viņam deva lielu uzvaru.
13 Reiz šie trīs no trīsdesmit vadoņiem ieradās pļaujas laikā pie Dāvida Adullāmas alā, un tanī pašā laikā filistiešu pulki bija uzcēluši savas teltis Refaima līdzenumā.
14 Dāvids tolaik atradās kalnos nocietinātā vietā, bet filistiešu karavīri bija novietoti Bētlemē.
15 Un Dāvidam bija ienākusi prātā pārgalvīga doma, un viņš sacīja: "Kas man atnesīs ūdeni no tās akas, kura atrodas Bētlemē pie pilsētas vārtiem?"
16 Tad šie trīs varonīgie vīri izlauzās cauri filistiešu nometnei, pasmēla ūdeni no akas Bētlemē pie vārtiem un atnesa to Dāvidam. Bet viņš to negribēja dzert un izlēja kā dzeramo upuri Tam Kungam.
17 Un viņš teica: "Lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tā kaut ko darītu! Vai tad tās nav to vīru asinis, kuri bija nogājuši, savu dzīvību netaupīdami?" Un viņš to negribēja dzert. Tādus darbus šie trīs varonīgie vīri bija darījuši.
18 Bet Abišajs, Joāba brālis, Cerujas dēls, bija galvenais tiem trīsdesmit vīriem; viņš savu šķēpu vicināja pār trīs simti vīriem un tos nokāva, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit.
19 Starp tiem trīsdesmit viņš bija visaugstākais, un tāpēc viņš kļuva tiem par virsnieku; tomēr tiem trim viņš līdzināties nespēja.
20 Benaja, Jojadas dēls, drosmīgs vīrs, kas lielus darbus darījis, bija no Kabceēlas; viņš nogalināja abus Ariēla dēlus, Moāba varoņus; viņš reiz devās alā un nokāva lauvu kādā dienā, kad sniegs bija uzkritis.
21 Viņš arī nogalināja milzīga auguma ēģiptieti, un šī ēģiptieša rokā bija šķēps; bet viņš pie tā gāja ar nūju, izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un to nodūra ar viņa paša šķēpu.
22 To visu izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit varonīgajiem vīriem.
23 Viņš bija augsti cienīts no visiem trīsdesmit, bet tiem trim viņš līdzināties nespēja. Un Dāvids viņu nolika savas miesassardzes priekšgalā.
24 Arī Asahēls, Joāba brālis, bija starp šiem trīsdesmit un Ēlhanans, Dodo dēls, no Bētlemes;
25 Šamma no Harodas; Elika no Harodas;
26 Halecs, Paltija dēls; Īra, Ikeša dēls, no Tekojas;
27 Abiēzers no Anatotas; Mebunajs no Hušas;
28 Salmons, Aho dēls; Marajs no Netofas;
29 Halebs, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas Benjamīna ciltī;
30 Benaja no Piratonas; Hidajs no Gaāšas upju novadiem;
31 Abialbons no Arabas tuksneša; Asmavets no Bahurimas;
32 Eljaba no Šaālbonas; arī gunietis Jāzens;
33 Jonatāns, Šammas dēls, no Harāras; Ahiāms, Šarara dēls, no Harāras;
34 Ēlifelets, Ahasebaja dēls, no Bet-Maāhas; Ēliāms, Ahitofela dēls, no Gilonas;
35 Hecrajs no Karmela; Paārajs no Arbas;
36 Īgals, Nātāna dēls, no Cobas; Banijs no Gadas;
37 amonietis Celeks; Naharajs no Beērotas, Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs;
38 Īra no Tatīras; Garebs no Tatīras;
39 un hetietis Ūrija, pavisam kopā trīsdesmit septiņi vīri.
/2Sam. 24:1-25/
1Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: "Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!"
2 Tad ķēniņš pavēlēja karaspēka virspavēlniekam Joābam: "Ej un apstaigā it visur visas Israēla ciltis no Danas līdz Bēršebai un izdari tautas skaitīšanu, lai es zinātu ļaužu daudzumu!"
3 Tad Joābs atbildēja ķēniņam: "Lai Tas Kungs, tavs Dievs, padarītu visu tautu, cik liela tā arī jau būtu, vēl simtkārt lielāku, un lai manam kungam un ķēniņam būtu lemts to vēl skatīt ar paša acīm! Bet kāpēc tu, mans kungs un ķēniņ, gribi darīt šo lietu?"
4 Bet ķēniņa pavēle palika spēkā pret Joābu un pret karaspēka virsniekiem. Tā Joābs un karaspēka virsnieki devās projām no ķēniņa, lai Israēlā izdarītu tautas skaitīšanu.
5 Un viņi devās pāri Jordānai un apmetās teltīs pie Aroēras, pa labi no pilsētas, kas atrodas Arnonas upes ielejas vidusdaļā virzienā uz Gadu un uz Jāzeru.
6 No turienes viņi nogāja uz Gileādu un uz Tahtīm-Hodšī zemi; un tie nonāca līdz Dan-Jaānai un līdz Sidonas apkārtnei.
7 Pēc tam tie devās uz nocietināto Tiras pilsētu un uz visām heviešu un ānaāniešu pilsētām un beidzot nonāca Jūdas Negebā pie Bēršebas.
8 Kad tie bija pārstaigājuši visu zemi, tie pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām pārnāca atpakaļ Jeruzālemē.
9 Tad Joābs deva ķēniņam skaitīšanā uzzināto ļaužu skaitu: Israēlā bija astoņi simti tūkstošu spēcīgu vīru, kas bija zobena nesēji, bet Jūdā bija pieci simti tūkstošu vīru.
10 Tad, kad Dāvids bija beidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga un viņš lūdza To Kungu: "Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet tagad, ak, Kungs, lūdzu piedod Sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!"
11 Kad Dāvids nākamā rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds atklājās pravietim Gadam, Dāvida redzētājam, sacīdams:
12 "Noej pie Dāvida un saki viņam: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām - un Es tev to darīšu!"
13 Tad Gads nogāja pie Dāvida un teica viņam, sacīdams: "Vai lai tev par sodu tava zeme top piemeklēta ar trim bada gadiem? Jeb vai tu gribi trīs mēnešus slapstīties no saviem vajātājiem? Jeb vai tu gribi, lai trīs dienas tavā zemē plosās mēris? Pārdomā labi un apsver, kādu atbildi lai es tam dodu, kas šo pavēli ir devis un mani sūtījis."
14 Tad Dāvids sacīja Gadam: "Man ir ļoti lielas bailes. Es labāk vēlētos krist Tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!"
15 Tad Tas Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira - no Danas līdz Bēršebai - pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku.
16 Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad To Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: "Tagad pietiek! Atrauj savu roku!" Un Tā Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona.
17 Tad Dāvids sacīja Tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: "Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!"
18 Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: "Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!"
19 Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles.
20 Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā.
21 Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos."
22 Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai!
23 Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!"
24 Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus.
25 Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.