Psalmi /126:1-6/
Vēstules /Ebrejiem 12:14-29/
Vecā Derība /Ecēhiēla 28:1-29:21/
PSALMI
/126:1-6/
1 Svētceļnieku dziesma. Kad Tas Kungs atveda atpakaļ Ciānas cietumniekus, tad mēs bijām kā tādi, kas sapņus redz.
2 Tad mūsu mute bija pilna smieklu un mūsu mēle pilna gaviļu; tad savā starpā runāja citas tautas: "Tas Kungs lielas lietas viņu vidū ir darījis!"
3 Tiešām, Tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies.
4 Atved, Kungs, atpakaļ mūsu cietumniekus, kā lietus liek atgriezties savās gultnēs upēm dienvidu zemēs!
5 Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus:
6 viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.
VĒSTULES
/Ebrejiem 12:14-29/
14 Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu,
15 pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti,
16 lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu.
17 Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.
18 Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas un vētras,
19 pie bazūnes skaņas un vārda balss, par ko tie, kas dzirdējuši, ir lūguši, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts.
20 Jo tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja arī kustonis pieskaras kalnam, tas akmeņiem jānomētā, -
21 un tik briesmīga bija parādība, ka Mozus teica: es esmu izbijies un drebu. -
22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei,
23 un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem
24 un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis.
25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt To, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta To, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no Tā, kas ir no debesīm.
26 Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad Viņš pasludinājis, sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis. -
27 Bet vārdi "vēl vienreiz" norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais.
28 Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm,
29 jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.
VECĀ DERĪBA
/Ecēhiēla 28:1-26/
1 Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 "Cilvēka bērns, saki Tiras valdniekam: tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds kļuva lepna un ka tu pat esi teicis: es esmu dievs, es sēžu dieva krēslā jūras vidū, - kaut tu savā sirdī tikai iedomājies, ka tu esot Dievs,
3 pie tam tu esot gudrāks par Daniēlu, nekāds noslēpums tev neesot svešs;
4 ar savu gudrību un saprātu tu taču esi ieguvis varu un sakrājis zeltu un sudrabu savā dārgumu krātuvē;
5 ar savu lielo gudrību tu tirgodamies esi vairojis savu bagātību, un tava sirds lepojās tavas bagātības dēļ,
6 un tādēļ saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tava sirds savā pašpaļāvībā iedomājusies, it kā tu būtu pats Dievs,
7 Es raidīšu pret tevi svešiniekus, visvarmācīgākos tautu starpā, tie uzbruks ar zobenu tavai jaukajai gudrībai un aptumšos tavas slavas spožumu.
8 Tie iegrūdīs tevi bedrē, un tu mirsi jūras vidū, kā mirst nosistie.
9 Vai tad tu savu slepkavu priekšā arī vēl teiksi: es esmu dievs, - bet tu esi tikai cilvēks un ne Dievs un esi to rokās, kas tevi nogalinās?
10 Tu mirsi neapgraizīto nāvē no svešinieku rokas, jo Es to esmu tā noteicis," saka Dievs Tas Kungs.
11 Atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds:
12 "Cilvēka bērns, dziedi raudu dziesmu par Tiras ķēniņu un saki tam: tā saka Dievs Tas Kungs: tu, pilnības paraugs, pilns gudrības un apveltīts ar vispilnīgāko skaistumu,
13 tu biji Ēdenē, Dieva dārzā, visādi dārgakmeņi rotāja tavu tērpu: sardions, topāzs, jaspiss, hrizolīts, berils, onikss, safīrs, rubīns un smaragds, no zelta bija tava tērpa apmales un izgreznojumi, kas bija darināti tai dienā, kad tevi iecēla.
14 Tu biji svaidīts ķerubs, kas sargā, Es biju tevi iecēlis, svētajā Dieva kalnā tu staigāji degošu akmeņu vidū.
15 Nevainojams tu biji savos ceļos no tās dienas, kad tevi iecēla par ķēniņu, līdz kamēr atrada tevī noziegumu.
16 Tavas plašās tirdzniecības dēļ tava sirds pildījās ar netaisnību. Un, kad tu apgrēkojies, Es padzinu tevi no Dieva kalna, un izraidīju tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus.
17 Tava sirds bija palikusi lepna tava skaistuma dēļ, tu savu gudrību pazaudēji aiz ārējā spožuma. Tādēļ Es nogāzu tevi pie zemes ķēniņu acu priekšā, lai tie priecājas par to, kā tev klājies.
18 Ar saviem daudzajiem noziegumiem un ar negodīgo tirgošanos tu esi licis negodā savus svētumus; tādēļ Es liku izšauties ugunij no tevis paša, kas tevi aprija, un daru tevi par pelniem uz zemes visu to acu priekšā, kas tevi redzējušas.
19 Visi, kas tautu starpā tevi pazina, ir šausmu pārņemti par tevi! Tev pienācis briesmu un izbaiļu pilns gals, tu esi pagalam uz visiem laikiem."
20 Un atkal nāca pār mani Tā Kunga vārds:
21 "Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret Sidonu un sludini pret to,
22 un saki: tā saka Dievs Tas Kungs: Es celšos pret tevi, Sidona, un parādīšu Savu varu pār tevi, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs, ja Es lieku nākt tiesai pār pilsētu un Savā rīcībā pret to parādos kā Svētais.
23 Es tev uzsūtīšu mēri un asinsizliešanu tavās ielās; tavā vidū kritīs visapkārt ar zobenu nokautie, zobens to pārstaigās no visām pusēm, lai tās ļaudis atzīst, ka Es esmu Tas Kungs.
24 Bet Israēla namam nebūs vairs sajust nekādu asu ērkšķu un dzēlīgu dadžu no apkārtējo tautu puses, kas priecājās par viņu nelaimi, un tie atzīs, ka Es esmu Dievs Tas Kungs.
25 Tā saka Dievs Tas Kungs: kad Es izlasīšu un savākšu kopā israēliešus no tām tautām, starp kurām tie bija izkaisīti, Es parādīšos pret viņiem citu tautu acu priekšā kā Svētais, un viņi dzīvos savā zemē, ko Es devu Savam kalpam Jēkabam.
26 Un viņi tur dzīvos drošībā, cels namus un dēstīs vīnadārzus. Tiešām, viņi dzīvos drošībā, kamēr Es nākšu ar tiesu pār visām apkārtējām tautām, kas tos vajājušas; lai tad viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs, viņu Dievs."
/Ecēhiēla 29:1-21/
1 Desmitā gada desmitā mēneša divpadsmitajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2 "Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un sludini viņam un visai Ēģiptei:
3 tā saka Dievs Tas Kungs: Es celšos pret tevi, faraon, Ēģiptes ķēniņ, tu lielo krokodil, kas tu guli savu upju vidū un saki: man pieder mana upe, es to radīju.
4 Bet Es metīšu makšķeri tavos žokļos, un tavu upju zivis pieķersies pie tavām zvīņām, un Es izvilkšu no upēm tevi un visas tavu upju zivis, kas pieķērušās pie tavām zvīņām.
5 Tad Es tevi izmetīšu tuksnesī, tevi un visas tavu upju zivis. Tu nokritīsi klajā laukā, tevi ne pacels, ne apglabās: zvēriem virs zemes un putniem apakš debess Es tevi atdošu par barību.
6 Un visi Ēģiptes iedzīvotāji atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, jo tu un viņi bijuši Israēlam tikai nedroša niedres atspaida nūja.
7 Kad Israēla nama piederīgie tevi satvēra rokā, tu aizlūzi un ievainoji viņiem visu roku un dilbu, un, kad viņi mēģināja atbalstīties uz tevi, tu pārlūzi un liki pat sagrīļoties viņu gurniem.
8 Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu zobenu pār tevi un iznīcināšu tavā zemē cilvēkus un lopus.
9 Un Ēģipte paliks par tuksnesi, par neapdzīvotu smilšu klajumu, lai ļaudis atzīst, ka Es esmu Tas Kungs. Tāpēc ka tu sacīji: Nīlas upe pieder man, es to radīju, -
10 tāpēc Es celšos pret tevi un pret tavām upēm un padarīšu Ēģiptes zemi par tuksnesi, par neauglīgām kailatnēm no Migdolas līdz Siēnai un līdz Etiopijas un Moru zemes robežām.
11 Neviena cilvēka kāja tur nestaigās, un arī lopa kāja to nemīs, četrdesmit gadus tur neviens nedzīvos.
12 Es padarīšu Ēģipti par tuksnesi citu nolaistu zemju starpā, un tās pilsētas stāvēs tukšas citu izputējušu pilsētu starpā četrdesmit gadus, un ēģiptiešus Es izkaisīšu dažādu tautu starpā dažādās zemēs.
13 Tomēr tā saka Dievs Tas Kungs: pēc četrdesmit gadiem Es atkal izlasīšu ēģiptiešus ārā no tām tautām, kuru starpā tie bija izkaisīti, un sapulcināšu vienkopus.
14 Es atsvabināšu ēģiptiešus no cietuma un atvedīšu tos Augšēģiptē, Patra zemē, viņu dzimtenē; tur tie izveidos mazu valsti.
15 Tā būs mazāka nekā citas valstis un nepacelsies pār citām tautām, un Es mazināšu tās locekļu skaitu, lai tā nevalda pār citām tautām.
16 Tad tā nebūs Israēla namam par atspaidu; uz to paļaudamies, tas atgādinātu Man savu noziegumu. Un tie atzīs, ka Es esmu Dievs Tas Kungs."
17 Tad divdesmit septītā gada pirmā mēneša pirmajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
18 "Cilvēka bērns, Bābeles ķēniņa Nebukadnēcara karaspēks ir veicis grūtu darbu pret Tiru; visiem galvas ir kļuvušas plikas un pleci noberzti, bet algu nav saņēmis ne viņš, ne viņa karaspēks par to darbu, ko viņš veicis pret to.
19 Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: Es piešķiršu Ēģiptes zemi Bābeles ķēniņam Nebukadnēcaram, lai viņš piesavinās tās bagātības, izlaupa tās un izputina: tā būs viņa karaspēka alga.
20 Kā algu Es viņam atdošu Ēģiptes zemi par to darbu, ar kuru viņš tik cītīgi noņēmies, tāpēc ka viņš un viņa karavīri to darījuši Manā labā, saka Dievs Tas Kungs.
21 Tanī dienā Es likšu uzplaukt Israēla namam jaunā spēkā un varā un atdarīšu tavu muti viņu vidū, lai tie atzīst, ka Es esmu Tas Kungs."