Salamana Pamācības /2:1-10/
Jaunā Derība /Mt. 12:22-45/
Vecā Derība /1.Mozus 32:1-33:20/
SALAMANA PAMĀCIBAS
/2:1-10/
1 Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to,
2 lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi,
3 un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās lūgtos,
4 ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām,
5 tad tu sapratīsi bijību Tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.
6 Jo Tas Kungs piešķir gudrību, un no Viņa mutes nāk atziņa un izpratne.
7 Viņš liek vaļsirdīgajam piedzīvot izdošanos un ņem Savā aizvējā tiklos,
8 un pasargā tos, kas dara pareizi, un paglabā neskartus Savu svēto ceļus.
9 Tad tu sapratīsi, kas ir tiesa un taisnība, kas ir skaidra sirds un kāds ir ikviens ceļš uz labu.
10 Jo gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos.
JAUNĀ DERĪBA
/Mt. 12:22-45/
22 Tad Viņam pienesa ļauna gara apsēstu, tas bija akls un mēms. Un Viņš to darīja veselu, tā ka aklais un mēmais redzēja un runāja.
23 Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: "Vai Šis nav Dāvida dēls?"
24 Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: "Šis izdzen ļaunus garus ne citādi kā ar Belcebula, ļauno garu virsnieka, palīdzību."
25 Bet Jēzus, viņu domas nomanīdams, tiem sacīja: "Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.
26 Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš ir naidā pats ar sevi. Kā tad viņa valsts var pastāvēt?
27 Un, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Belcebula palīdzību, ar ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
28 Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi.
29 Jeb vai var kāds ieiet stiprā namā un paņemt viņa mantas, ja tas nav stipro papriekšu saistījis? Tikai tad tas varēs viņa namu izlaupīt.
30 Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.
31 Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos.
32 Un, kas ko runā pret Cilvēka Dēlu, tam tas tiks piedots; bet, kas ko runā pret Svēto Garu, tam tas netiks piedots ne šinī, nedz nākošā mūžā.
33 Padarait koku labu, tad arī viņa augļi būs labi, vai padarait koku nelabu, tad arī viņa augļi būs nelabi, jo koku pazīst no viņa augļiem.
34 Jūs odžu dzimums, kā jūs varat labu runāt, paši ļauni būdami? Jo no sirds pilnības mute runā.
35 Labs cilvēks izdod no labā krājuma labu, un ļauns cilvēks izdod no ļaunā krājuma ļaunu.
36 Bet Es jums saku: par ikkatru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, tiem būs jāatbild tiesas dienā;
37 jo pēc saviem vārdiem tu tiksi taisnots, un pēc saviem vārdiem tu tiksi pazudināts."
38 Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: "Mācītāj, mēs no Tevis gribam kādu zīmi redzēt."
39 Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.
40 Jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī.
41 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo tie, Jonam sludinot, no grēkiem atgriezās; un redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.
42 Ķēniņiene no dienvidiem celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās, jo tā nāca no pasaules gala dzirdēt Salamana gudrību: un redzi, šeit ir vairāk nekā Salamans.
43 Bet, kad nešķīstais gars no cilvēka ir izgājis, tad tas pārstaigā izkaltušas vietas, meklē dusu un to neatrod.
44 Tad tas saka: es atgriezīšos savā namā, no kurienes es izgāju. Un, kad viņš nāk, tad viņš to atrod tukšu, izmēztu un uzpostu.
45 Tad tas noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi ieiet tur un dzīvo; un pēc tam ar tādu cilvēku top sliktāk, nekā papriekšu bija. Tāpat arī notiks šai ļaunajai ciltij."
VECĀ DERĪBA
/1.Mozus 32:1-33/
1 Un Lābans pamodās nākamajā rītā, sagatavojās ceļam un, skūpstījis savus bērnubērnus un savas meitas, atgriezās savā dzīves vietā.
2 Bet Jēkabs devās savā ceļā. Un Dieva eņģeļi tam parādījās.
3 Un, tos ieraudzījis, Jēkabs sacīja: "Šī ir Dieva karapulka nometne." Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Mahanajima.
4 Un Jēkabs sūtīja vēstnešus savā priekšā pie sava brāļa Ēsava uz Seīras zemes Edoma apgabalu
5 un tiem pavēlēja, sacīdams: "Sakiet tā manam kungam Ēsavam: tā saka tavs kalps Jēkabs: es esmu kā svešinieks mitis pie Lābana līdz šai dienai.
6 Un man ir vērši, ēzeļi, sīklopi, kalpi un kalpones, un es sūtu šo vēsti savam kungam, lai atrastu žēlastību tavās acīs."
7 Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: "Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu."
8 Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos,
9 un viņš domāja: ja Ēsavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad atlikušais var mesties bēgt.
10 Un Jēkabs sacīja: "Tu, mana tēva Ābrahāma Dievs un mana tēva Īzāka Dievs, Tu, ak, Kungs, kas esi sacījis man: atgriezies savā zemē un pie savas cilts, tad Es tev darīšu labu, -
11 es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis: ar spieķi rokā es pārcēlos pāri šai Jordānai, un tagad es esmu tapis par divi pulkiem.
12 Izglāb mani no mana brāļa rokas, no Ēsava rokas, jo es bīstos viņa, ka tas nenāk un nenokauj mūs, mātes un viņu bērnus.
13 Jo Tu esi sacījis: Es darīdams darīšu labu tev un vairošu tavus pēcnācējus kā jūras smiltis, kuru tik daudz, ka tās nevar mjsaskaitīt."
14 Un viņš pārnakšņoja tur šo nakti un paņēma no tā, kas bija nācis viņa rokās, dāvanu savam brālim Ēsavam,
15 divi simti kazu, divdesmit āžus, divi simti avju un divdesmit aunus,
16 trīsdesmit zīdītājas kamieļu mātes līdz ar kumeļiem, četrdesmit govis, desmit vēršus, divdesmit ēzeļu mātes un desmit ēzeļu kumeļus.
17 Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: "Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku."
18 Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: "Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs mjun prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un mjkurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā mjpriekšā? -
19 tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums."
20 Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: "Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot.
21 Un arī tā vēl sakiet: redzi, tavs kalps Jēkabs mums seko." Jo viņš domāja: es gribu remdināt viņa dusmas ar šo dāvanu, kas man iet pa priekšu, un tikai pēc tam es gribu pats rādīties viņa vaiga priekšā; varbūt viņš mani saņems draudzīgi.
22 Un tā dāvana devās viņam pa priekšu ceļā, bet viņš pa nakti palika nometnē.
23 Un tai pašā naktī viņš piecēlās, paņēma abas savas sievas un abas savas kalpones, un savus vienpadsmit dēlus un cēlās pāri Jabokas upes braslam.
24 Tad viņš ņēma tos un pārveda pāri upei, tāpat visu, kas tam pašam piederēja.
25 Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai.
26 Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar mjviņu.
27 Un tas teica: "Atlaid mani, jo rīts sāk aust." Bet Jēkabs teica: "Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi."
28 Un tas vaicāja: "Kā tevi sauc?" Viņš atbildēja: "Jēkabs."
29 Bet tas viņam sacīja: "Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis."
30 Un Jēkabs jautāja un sacīja: "Pasaki jel savu vārdu!" Bet tas sacīja: "Kādēļ tu man prasi manu vārdu?" Un Viņš to tur svētīja.
31 Un Jēkabs nosauca to vietu par Pniēlu, jo: "Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību."
32 Un saule lēca, kad viņš Pniēlai gāja garām, bet viņš kliboja savas gūžas dēļ.
33 Tāpēc Israēla bērni līdz šai dienai neēd gūžas dzīslu, kas iet pār ciskas locītavu, jo Jēkabam bija skarta gūžas dzīsla.
/1.Mozus 33:1-20/
1 Un Jēkabs pacēla savas acis un redzēja Ēsavu nākam un četri simti vīru ar viņu. Tad viņš sadalīja bērnus starp Leu, Rahēli un abām kalponēm.
2 Un viņš novietoja kalpones un viņu bērnus priekšgalā, bet aiz viņām Leu un tās bērnus, bet Rahēli un Jāzepu aiz viņiem.
3 Bet viņš pats gāja tiem pa priekšu un palocījās septiņas reizes līdz zemei, kamēr tas tuvojās savam brālim.
4 Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja.
5 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja sievas un bērnus un sacīja: "Kas tie tur tev?" Un tas atbildēja: "Tie ir mani bērni, ar kuriem Dievs ir svētījis tavu kalpu."
6 Tad kalpones pienāca ar saviem bērniem un palocījās.
7 Arī Lea un tās bērni nāca un palocījās viņa priekšā. Un pēc tam pienāca Jāzeps un Rahēle, un arī tie palocījās.
8 Un viņš sacīja: "Kas tas tev par pulku, ko es esmu sastapis?" Un tas atbildēja: "Lai atrastu labvēlību tavās acīs, mans kungs."
9 Bet Ēsavs teica: "Man pašam ir diezgan, mans brāli, paturi, kas tev pieder."
10 Bet Jēkabs sacīja: "To gan ne! Ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad saņem dāvanu no manām rokām, jo, tavu vaigu redzot, man bija, it kā es redzētu Dieva vaigu, tādu laipnību tu man parādīji.
11 Pieņem svētības dāvanu, kāda tev atnesta, jo Dievs mani ir svētījis un man ir visa kā." Un viņš tam to uzspieda, un tas pieņēma.
12 Un Ēsavs sacīja: "Dosimies ceļā, lai ejam; bet es iešu tev pa priekšu."
13 Un viņš sacīja: "Mans kungs, tu zini, pie manis ir vārgi bērni un aitu un govju mātes, un, kad es tos pārdzītu, tad nākamā dienā ietu bojā viss lopu pulks.
14 Dodies, mans kungs, kā pirmais tava kalpa priekšā, un es gribu lēnām sekot ar tiem, kas man uzticēti, ar kustoņiem un bērniem, līdz nonākšu pie mana kunga Seīrā."
15 Un Ēsavs sacīja: "Es, mazākais, atstāšu no tiem ļaudīm, kādi pie manis ir, dažus pie tevis." Un viņš sacīja: "Kādēļ tas vajadzīgs? Ja es tik atrodu labvēlību sava kunga acīs."
16 Un Ēsavs tanī dienā atgriezās, pa savu ceļu iedams, Seīrā.
17 Bet Jēkabs devās uz Sukotu un uzcēla sev namu, bet lopiem viņš uzcēla laidarus; tādēļ šīs vietas vārdu sauc Sukota.
18 Un Jēkabs sveiks nonāca Sihemas pilsētā, kas atrodas Kānaāna zemē, nākot no Mezopotāmijas. Viņš apmetās iepretim pilsētai.
19 Un viņš nopirka to zemes gabalu, uz kura savu telti bija uzcēlis, no Hamora, Šehema tēva, bērniem par simts naudas gabaliem.
20 Un viņš uzcēla turpat altāri un nosauca to: Dievs, Israēla Dievs.