PSALMI
/90:1-10/
Mozus, Dieva vīra, lūgšana. Kungs, Tu mums esi bijis par patvērumu uz radu radiem. Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs! Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!” Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze. Tu tos aizrauj kā plūdos, tie ir kā rīta miegs, tie ir kā zāle, kas agrumā ir augšanas spēka pilna, kas rītā atzeļ un zied, vakarā vīst un kalst. Jo mēs iznīkstam Tavu dusmu priekšā, tiekam iznīcināti Tavas bardzības dēļ. Tu liec mūsu noziegumus Savā priekšā, mūsu apslēptos grēkus Sava vaiga gaismā. Jo visas mūsu dienas zūd Tavu dusmu kvēlē, mēs pavadām savus gadus kā pasaku. Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.
VĒSTULES
/Rom. 15:14-33/
Bet es pats, mani brāļi, es par jums esmu pārliecināts, ka jūs paši jau esat krietni, apveltīti ar visu atziņu un spējīgi cits citu pamācīt. Varbūt es mazliet pārdroši jums esmu rakstījis, gribēdams jums visu to atgādināt tās žēlastības vārdā, ko Dievs man devis, lai es, būdams Kristus Jēzus kalps citām tautām, pildītu priestera pienākumus pie Dieva evaņģēlija, lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri. Es teicu sevi laimīgu Dieva lietās Jēzū Kristū, jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Kristus darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības citas tautas, Gara spēkā, varenām zīmēm un brīnumiem: sākot ar Jeruzālemi, es visapkārt līdz pat Illīrijai visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evaņģēliju. Jo es esmu turējis par savu godu nest evaņģēliju tur, kur Kristus Vārds vēl nav pazīstams, lai neceltu namu uz sveša pamata, bet kā ir rakstīts: redzēs tie, kam nebija sludināts par Viņu, un nāks pie atziņas, kas nebija dzirdējuši. Šī paša iemesla dēļ bieži esmu ticis aizkavēts pie jums nākt. Bet man tagad vairs nav vietas šajās zemēs, un es jau kopš daudz gadiem ilgojos pie jums nākt, kad došos uz Spāniju, tad es ceru, ka ceļā uz turieni redzēšu jūs, un jūs mani vadīsit tālāk uz turieni, kad būšu papriekš daudzmaz baudījis prieku jūsu vidū. Bet tagad es eju uz Jeruzālemi nest palīdzību svētajiem. Jo Maķedonija un Ahaja lēmušas sūtīt kādu pabalstu nabagiem Jeruzālemes svēto starpā. Tā viņas lēmušas, jo viņas arī tiem to parādā: jo, ja citas tautas kļuvušas to līdzdalībnieces garīgās lietās, viņām savukārt nākas kalpot tiem laicīgajās. Kad nu šo darbu būšu pabeidzis un šo dāvanu būšu nodevis viņu rokās, es došos uz Spāniju, ceļā iegriezdamies pie jums. Un es zinu, ka pie jums nonākdams, nākšu ar pilnu Kristus svētību. Es jūs lūdzu, brāļi, mūsu Kunga Jēzus Kristus un Gara mīlestības vārdā, nāciet man palīgā savās aizlūgšanās Dieva priekšā, ka tieku izglābts no neticīgajiem, kas ir Jūdejā, un ka svētie Jeruzālemē manu palīdzību uzņem ar labvēlību. Lai es pie jums varētu ierasties ar priecīgu sirdi un, ja Dievs to gribēs, kopā ar jums varētu atspirgt. Bet miera Dievs lai ir ar jums visiem. Āmen.
VECĀ DERĪBA
/1. Lku. 12:23-40/
Un šis ir to vīru skaits, kas bija bruņojušies karam un nākuši uz Hebronu, lai pievienotos Dāvidam un lai viņam nodotu Saula ķēniņa valsts varu, kā Tas Kungs bija sacījis. Jūdas dēlu, kas nesa lielo vairogu un šķēpu, bija seši tūkstoši astoņi simti karam bruņotu vīru; no Simeona dēliem bija septiņi tūkstoši viens simts varonīgu karotāju; no Levija dēliem – četri tūkstoši seši simti vīru; un Jojada, Ārona cilts vadonis, un ar viņu bija trīs tūkstoši septiņi simti vīru; un Cadoks, jauneklis, varonīgs karotājs, un no viņa tēva nama divdesmit divi virsnieki; un no Benjamīna dēliem, Saula brāļiem, – trīs tūkstoši vīru, jo līdz tam laikam viņu lielākā daļa turējās pie Saula nama; un no Efraima dēliem – divdesmit tūkstoši astoņi simti varonīgu karotāju, vīri ar vārdu savos tēvu namos; un no Manases puscilts – astoņpadsmit tūkstoši, kas pēc vārdiem nozīmēti, lai nāktu un celtu Dāvidu par ķēniņu; un no Isašara dēliem tādi, kuriem gudrība zināt, kas Israēlam katrā laikā darāms; viņu vadoņi bija divi simti vīru, un viņu pavēlēm bija pakļauti visi viņu brāļi. Un no Zebulona, kas gāja kaujā, bruņoti ar visiem kara ieročiem, bija piecdesmit tūkstoši vīru; un tie palīdzēja ar nedalītu sirdi; un no Naftaļa – tūkstotis virsnieku un līdz ar viņiem trīsdesmit septiņi tūkstoši vīru ar lieliem vairogiem un šķēpiem; un no daniešiem, karam gatavi – divdesmit astoņi tūkstoši seši simti; un no Ašera, kas gāja kaujā bruņoti karam,- četrdesmit tūkstoši vīru; un no viņpus Jordānas, no rūbeniešiem, no gadiešiem un no Manases puscilts, bruņoti ar visiem kara ieročiem, – simts divdesmit tūkstoši vīru. Un visi šie karavīri, sakārtoti rindā, nāca uz Hebronu vienotā sirdsprātā, lai celtu Dāvidu par ķēniņu pār visu Israēlu; arī visi pārējie Israēlā bija vienoti sirdsprātā – celt Dāvidu par ķēniņu. Un viņi tur pie Dāvida bija trīs dienas, ēda un dzēra, jo viņu tautas brāļi bija to viņiem sagatavojuši. Un arī šie, kas bija viņiem tuvumā līdz Isašaram, Zebulonam un Naftaļa apgabalam, atveda uz ēzeļiem, kamieļiem, mūļiem un vēršiem maizi, smalko miltu ēdienus, vīģu raušus, rozīņu raušus, vīnu un eļļu, arī vēršus un sīklopus lielā vairumā, jo līksmība valdīja Israēlā.
/1. Lku. 13:1-14/
Un Dāvids apspriedās ar virsniekiem pār tūkstoti un pār simtu un ar visiem vadoņiem. Un Dāvids sacīja visam sapulcinātam Israēlam: “Ja jūs to atzīstat par labu un tas ir Tā Kunga, mūsu Dieva, nolikts, tad sūtīsim ziņu visapkārt mūsu atlikušajiem brāļiem visos Israēla novados un kopā ar viņiem arī priesteriem un levītiem viņu pilsētās ar to ganībām, ka lai viņi sanāk kopā ar mums, un atvedīsim atpakaļ pie sevis mūsu Dieva šķirstu, jo mēs neesam pēc tā meklējuši Saula valdīšanas laikā.” Tad visa sapulce sacīja, lai tā darot, jo šī lieta viņu acīs šķita taisna esam. Tā Dāvids saaicināja uz sapulci itin visu Israēlu no Ēģiptes upes Šihoras līdz pašai Hamatas pievārtei, lai pārvestu Dieva šķirstu no Kirjat-Jeārimas. Un tad Dāvids cēlās un viss Israēls un devās kalnup uz Baalu, tas ir, uz Kirjat-Jeārimu, kura pieder pie Jūdas, lai no turienes atvestu Dieva Tā Kunga, kas mīt pār ķerubiem, šķirstu, kas Viņa Vārdā ir nosaukts. Un viņi pārveda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem no Abinādaba nama, un Uza un Ahjo vadīja ratus. Bet Dāvids un viss Israēls līksmojās Dieva priekšā ar visu spēku, ar dziesmām, pavadot ar cītarām un arfām un ar rokas bungām, cimbālēm un bazūnēm. Bet, kad viņi nonāca līdz Kidona klonam, tad Uza izstiepa savu roku, lai pieturētu šķirstu, jo vērši klupa. Tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās pret Uzu, un Tas Kungs viņu sita, tāpēc ka viņš bija savu roku izstiepis pret šķirstu, tā ka viņš tur Dieva priekšā nomira. Un Dāvids bija satriekts, ka Tas Kungs lauzdams lauza Uzas dzīvību, un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Perec-Uza, un tā līdz šai dienai. Un tanī dienā Dāvidam sametās bailes Dieva priekšā, un viņš izsaucās: “Kā gan es varu Dieva šķirstu vest pie sevis?” Un Dāvids neaizveda šķirstu pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet aizveda to sāņus, uz gātieša Obed-Edoma namu. Un tā Dieva šķirsts, novietots pie Obed-Edoma viņa namā, palika uz vietas trīs mēnešus; un Tas Kungs svētīja Obed-Edoma namu un visu, kas tam piederēja.
/1. Lku. 14:1-17/
Un Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus, namdarus un galdniekus, lai tie uzceltu viņam namu. Tad Dāvids noprata, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis par ķēniņu pār Israēlu un ka viņa ķēniņa valsts vara tapa paaugstināta viņa tautas Israēla labad. Un Jeruzālemē Dāvids ņēma sev vēl vairāk sievu, un Dāvids dzemdināja vēl vairāk dēlu un meitu. Un šie ir viņa dēlu vārdi, kuri viņam piedzima Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, Jibhars, Ēlišua un Ēlpelets, Nogahs, Nefegs un Jafija, Ēlišāma, Beēljada un Ēlifelets. Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par ķēniņu pār visu Israēlu, tad visi filistieši cēlās, lai satvertu Dāvidu. Bet, kad Dāvids to dzirdēja, tad viņš izgāja viņiem pretī. Un filistieši nāca un izvietojās pa visu refajiešu ieleju; tad Dāvids jautāja Dievam, sacīdams: “Vai man būs celties pret filistiešiem? Un vai Tu viņus dosi manā rokā?” Un Tas Kungs viņam atbildēja: “Celies, jo Es viņus došu tavā rokā!” Un viņi gāja uz Baal-Peracimu, un Dāvids viņus tur sakāva. Tad Dāvids izsaucās: “Dievs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem ar manu roku, itin kā ūdens izlaužas!” Un tādēļ tie nosauca tās vietas vārdu Baal-Peracima. Un viņi, filistieši, tur pameta savus dievus, un Dāvids pavēlēja, lai tos sadedzina ugunī. Un filistieši vēlreiz nāca un izvietojās ielejā. Tad Dāvids vēlreiz jautāja Dievam, un Dievs viņam atbildēja: “Neej aiz viņiem, bet apej viņiem apkārt un uzbrūc viņiem iepretī balzama kokiem! Un, kad tu dzirdēsi balzama koku galotnēs soļu troksni, tad esi gatavs doties kaujā! Jo tad pats Dievs iziet laukā tavā priekšā, lai sakautu filistiešu karaspēku.” Un Dāvids izpildīja, kā Dievs viņam bija pavēlējis, un viņi sakāva filistiešu karaspēku no Gibeonas līdz Gezerai. Tā Dāvida slava izpaudās visās zemēs, un Tas Kungs iedvesa bailes no viņa visām tautām.