Psalmi /25:1-7/
Jaunā Derība /Mk. 6:30-56/
Vecā Derība /2.Moz. 31:1-33:6/
PSALMI
/25:1-7/
1 Dāvida dziesma. Uz Tevi, Kungs, es paceļu savu dvēseli,
2 mans Dievs, uz Tevi es ceru, nepamet mani kaunā, lai mani ienaidnieki par mani nepriecājas.
3 Tiešām, neviens, kas uz Tevi gaida, nepaliks kaunā. Kaunā paliek tie, kas vieglprātīgi Tevi atstāj.
4 Kungs, dari man zināmus Tavus ceļus, māci man Tavas tekas!
5 Vadi mani Tavā patiesībā un māci mani, jo Tu esi mans Dievs, kas palīdz. Uz Tevi es gaidu vienumēr.
6 Piemini, Kungs, Savu laipnību, Savu žēlsirdību un žēlastību, kas ir mūžīga.
7 Nepiemini manus jaunības grēkus un pārkāpumus, bet piemini mani pēc Savas žēlastības Savā lielajā laipnībā, ak, Kungs!
JAUNĀ DERĪBA
/Mk. 6:30-56/
30 Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
31 Un Viņš tiem saka: "Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt." Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
32 Un tie laivā aizbrauca savrup uz kādu tukšu vietu.
33 Un daudzi redzēja tos aizbraucam un viņus pazina, un satecēja kājām no visām pilsētām kopā, un nonāca tur viņiem pa priekšu.
34 Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.
35 Un bija jau vēls, kad Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: "Šī vieta ir tukša, un laiks jau vēls.
36 Atlaid tos, ka tie var noiet apkārtējos ciemos un miestos un sev pirkt ko ēst."
37 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Un tie Viņam sacīja: "Vai tad mums būs noiet un par divi simti denārijiem pirkt maizi un tiem dot ēst?"
38 Bet Viņš uz tiem saka: "Cik maizes jums ir? Eita un raugait." Un tie uzzinājuši saka: "Piecas un divi zivis."
39 Un Viņš visiem pavēlēja pa pulkiem apsēsties zaļajā zālē.
40 Un tie apsēdās pulciņos pa simtiem un pa piecdesmit.
41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divi zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, lai tie viņiem liktu priekšā, arī tās divi zivis Viņš visiem izdalīja.
42 Un tie visi ēda un paēda,
43 un salasīja no druskām divpadsmit pilnus grozus un no zivīm.
44 Un to, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pieci tūkstoši.
45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš ļaudis atlaistu.
46 Un, tos atlaidis, Viņš gāja kalnā Dievu lūgt.
47 Un, kad vakars metās, tad laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats malā.
48 Un, redzēdams, ka tiem braucot bija grūtības, jo vējš tiem bija pretī, Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams, un gribēja tiem iet garām.
49 Bet, kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tie noturēja Viņu par spoku un iesāka brēkt,
50 jo visi Viņu redzēja un izbijās. Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem saka: "Turiet drošu prātu, Es tas esmu; nebīstieties!"
51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, bet tie bija pavisam iztrūkušies.
52 Jo viņi notikumu ar maizēm nebija sapratuši, bet viņu sirds bija apcietināta.
53 Un pārcēlušies tie nonāca Ģenecaretē un brauca tur pie malas.
54 Un, kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ pazina
55 un apstaigāja visu to apgabalu, un sāka nest slimos uz gultām turp, kur tie dzirdēja Viņu esam.
56 Un, kur Viņš iegāja miestos vai pilsētās, vai ciemos, tur tie neveselos nolika tirgus laukumos un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un, cik Viņu aizskāra, tie kļuva veseli.
VECĀ DERĪBA
/2.Moz. 31:1-18/
1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
2 "Redzi, Es esmu aicinājis Becaleēlu, Hūra dēla Ūrijas dēlu no Jūdas cilts.
3 Un Es to esmu pildījis ar Dieva Garu, gudrību, prātu, zināšanām un prasmi visādos darbos,
4 kā izdomāt mākslas darbus un tos izstrādāt zeltā, sudrabā un varā,
5 griezt dārgakmeņus un ielikt tos rotās, grebt koku un izstrādāt meistarīgus darbus.
6 Un redzi, Es viņam esmu vēl devis Oholiābu, Ahisāmeka dēlu, no Dana cilts, un visiem, kam ir spējas, Es esmu devis gudrību, ka tie taisītu visu, ko Es esmu tev pavēlējis,
7 gan Saiešanas telti, gan liecības šķirstu, gan vāku virs tā un visus telts piederumus,
8 arī galdu un tā traukus, zelta lukturi ar tā piederumiem un kvēpināmo altāri,
9 un dedzināmo upuru altāri līdz ar visiem tā rīkiem, arī mazgājamo trauku un tā kāju,
10 amata drēbes un svētās drēbes priesterim Āronam un drēbes viņa dēliem priesteriskai kalpošanai,
11 arī svaidāmo eļļu un kvēpināmās zāles svētnīcai; kā Es esmu tev pavēlējis, tā lai viņi dara."
12 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu:
13 "Runā uz Israēla bērniem un saki: turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā uz audžu audzēm, ka jūs zinātu, ka Es esmu Tas Kungs, kas jūs svētī.
14 Turiet sabatu, jo tas jums ir svēts; kas to nesvētī, tam mirtin jāmirst, jo ikvienam, kas tanī kādu darbu dara, tam ir jātop izdeldētam no tautas vidus.
15 Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst.
16 Tāpēc Israēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm.
17 Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies."
18 Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes - akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas.
/2.Moz. 32:1-35/
1 Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: "Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis."
2 Tad Ārons tiem atbildēja: "Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man."
3 Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam.
4 Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: "Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes."
5 Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: "Rīt ir svētki Tam Kungam!"
6 Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.
7 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku.
8 Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes."
9 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis.
10 Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu."
11 Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: "Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku?
12 Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti.
13 Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu."
14 Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.
15 Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16 Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17 Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: "Nometnē ir kara troksnis."
18 Bet viņš sacīja: "Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu."
19 Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē.
20 Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21 Un Mozus sacīja Āronam: "Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?"
22 Un Ārons sacīja: "Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23 Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.
24 Tad es sacīju: kam ir zelta lietas, tas lai tās noplēš. Un tie man tās deva, un es tās iemetu ugunī; un tā tapa šis teļš."
25 Kad Mozus redzēja, ka tauta bija izlaidīga, jo Ārons tiem bija devis vaļu, pretiniekiem par izsmieklu,
26 tad Mozus nostājās nometnes vārtos un sacīja: "Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!" Tad pie viņa sapulcējās visi Levija dēli.
27 Un viņš tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: apjozieties ikviens ar savu zobenu, pārstaigājiet nometni, iedami no vieniem vārtiem uz otriem, un nokaujiet ikviens savu brāli, savu draugu un savu tuvāku."
28 Un Levija dēli darīja, kā Mozus bija tiem pavēlējis, un tanī dienā krita ap trīs tūkstoši vīru.
29 Tad Mozus sacīja: "Šodien jūs esat kļuvuši kalpotāji Tam Kungam, jo ikviens ir bijis pret savu dēlu un pret savu brāli, ka jūs šodien varētu saņemt svētību."
30 Otrā rītā Mozus teica tautai: "Jūs esat lielu grēku darījuši; tagad es kāpšu augšup pie Tā Kunga, varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu."
31 Un Mozus griezās atpakaļ pie Tā Kunga un sacīja: "Ak, šī tauta ir darījusi lielu grēku, tā sev taisījusi dievu no zelta.
32 Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis."
33 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ikkatru, kas pret Mani ir apgrēkojies, Es izdzēsīšu no Savas grāmatas.
34 Tad nu ej, vadi tautu uz turieni, kur Es tev esmu licis. Redzi, Mans eņģelis ies tavā priekšā, bet, kad nāks Mana piemeklēšanas diena, Es piemeklēšu viņu grēkus."
35 Un Tas Kungs sita tautu, tāpēc ka tie bija teļu taisījuši, ko Ārons bija darinājis.
/2.Moz. 33:1-6/
1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem.
2 Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus.
3 Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu."
4 Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas.
5 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums."
6 Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā.