Psalmi /77:10-21/
Jaunā Derība /Apustuļu darbi 15:22-41/
Vecā Derība /1. Ķēniņu 11:14-12:24/
PSALMI
/77:10-21/
10 Vai Dievs ir aizmirsis žēlīgs būt? Vai dusmās ir aizslēdzis Savu žēlsirdību? (Sela.)
11 Un es sacīju: tās ir man jo sāpīgas bēdas, ka Visuaugstākā labā roka ir tā pārmainījusies.
12 Es tad pieminu Tā Kunga darbus, es tad tiešām dziļi savā sirdī pieminu Tavus brīnuma darbus kopš senseniem laikiem.
13 Es tad ilgi pārdomāju Tavus darbus, es apsveru sevī un paužu savās dziesmās visu, ko Tu dari.
14 Ak, Dievs, Tavs ceļš ir svēts! Kur ir vēl kāds tik liels Dievs kā Tu, ak, Kungs?
15 Tu esi Dievs, kas dara brīnumus; Tu esi tautām darījis zināmu Savu spēku.
16 Ar Savu spēcīgo elkoni Tu esi atpestījis Savu tautu, Jēkaba un Jāzepa dēlus. (Sela.)
17 Tevi redzēja ūdeņi, Dievs, ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, jā, pat dziļumi iztrūcinājās un sakūlās bangainās grīstīs.
18 Mākoņi izlējās ūdens strāvās, debesu padebešos atskanēja pērkona dārdi, un Tavas bultas šaudījās pa gaisu.
19 Tavi pērkoni dārdēja debesu izplatījumā kā vareni rati, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.
20 Cauri jūrai virzījās Tavs ceļš un cauri ūdens dziļumiem Tava teka, bet nemaz nebija manāmas Tavas pēdas.
21 Tu vadīji Savu tautu kā avis ar Mozus un Ārona rokām.
JAUNĀ DERĪBA
/Apd. 15:22-41/
22 Tad apustuļi un vecaji līdz ar visu draudzi nolēma sūtīt no sava vidus izvēlētus vīrus kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju: Jūdu, ar pievārdu Barsaba, un Sīlu, vīrus, kas izcēlās starp brāļiem,
23 un ar viņu roku rakstīt: "Apustuļi un vecaji sūta brāļu sveicienu brāļiem Antiohijā, Sīrijā un Kilikijā, kas bijuši pagāni.
24 Tā kā mēs esam dzirdējuši, ka daži no mums, kam mēs neesam pavēlējuši, jūs ar vārdiem samulsinājuši, padarīdami šaubīgas jūsu dvēseles,
25 tad mēs vienprātīgi nospriedām sūtīt pie jums izvēlētus vīrus līdz ar mūsu mīļajiem Barnabu un Pāvilu,
26 cilvēkiem, kas ar visu sirdi nodevušies mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdam.
27 Mēs esam sūtījuši Jūdu un Sīlu, kas to pašu arī vārdos pasacīs.
28 Jo Svētajam Garam un mums ir paticis jums neuzlikt nekādu citu nastu kā vien šo nepieciešamo:
29 sargāties no elku upuriem, asinīm, nožņaugtā un netiklības; no tā sargādamies, jūs labi darīsit. Dzīvojiet veseli!"
30 Atlaisti viņi nonāca Antiohijā un, draudzi sapulcējuši, nodeva vēstuli.
31 Kad viņi to lasīja, draudze priecājās par labo pamācību.
32 Bet Jūda un Sīla, arī paši būdami pravieši, pamācīja brāļus ar daudz vārdiem un tos stiprināja.
33 Kad viņi kādu laiku tur bija palikuši, brāļi viņus ar miera sveicienu atlaida pie tiem, kas viņus bija sūtījuši.
34 Bet Sīla nolēma palikt tur.
35 Bet Pāvils un Barnaba palika Antiohijā kopā ar daudz citiem, mācīdami un sludinādami Tā Kunga vārdu.
36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!"
37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks;
38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi.
39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru.
40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai.
41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.
VECĀ DERĪBA
/1Ķēn. 11:14-43/
14 Un Tas Kungs lika celties pret Salamanu edomietim Hadadam. Viņš bija no ķēniņa nama pēcnācējiem Edomā.
15 Tolaik, kad Dāvids bija Edomā kā uzvarētājs, karaspēka virspavēlnieks Joābs devās kalnup, lai apglabātu visus kritušos; toreiz viņš lika nogalināt visus vīrus Edomā.
16 Un Joābs palika Edomā sešus mēnešus ar visu Israēla karaspēku, lai iznīcinātu visus vīrus Edomā.
17 Tad Hadads aizbēga uz Ēģipti: viņš pats un tie no viņa tēva ierēdņiem, kuri viņam piebiedrojās, lai dotos uz Ēģipti. Bet Hadads pats bija mazs zēns.
18 Un tie cēlās no Midiānas un nonāca Paranā, un viņi paņēma sev līdzi vīrus no Paranas un tad nonāca Ēģiptē pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņiem deva gan pajumti, gan maizi, gan zemi.
19 Un Hadads atrada lielu labvēlību faraona acīs, ka tas viņam iedeva savas sievas, ķēniņienes un pavēlnieces Tahpaneses, māsu par sievu.
20 Un Tahpaneses māsa dzemdēja viņam viņa dēlu Genubatu, ko Tahpanese izaudzināja faraona namā. Un Genubats atradās faraona namā faraona dēlu vidū.
21 Un Hadads dzirdēja Ēģiptē, ka Dāvids bija gūlies pie saviem tēviem un ka karaspēka virspavēlnieks Joābs bija miris; tad Hadads sacīja faraonam: "Atlaid mani, es gribu atgriezties savā zemē."
22 Un faraons viņam iebilda: " Kā tev trūka pie manis, ka tu, lūk, meklē, kā nokļūt savā zemē?" Bet viņš sacīja: "Atlaid vien." Un viņš to atlaida.
23 Tad Dievs lika celties pret Salamanu Rešonam, Eljadas dēlam, kas bija aizbēdzis no Cobas ķēniņa, sava pavēlnieka, Hadadēzera.
24 Rešons sapulcināja ap sevi vīrus un pats kļuva par sirotāju vadītāju toreiz, kad Dāvids bija sakāvis sīriešus, un viņi aizbēga uz Damasku. Tie dzīvoja tur, un Rešons uzkundzējās Damaskai par valdnieku.
25 Viņš bija Israēla ienaidnieks visu Salamana dzīves laiku. Viņš bija ļauns, gluži kā Hadads, un ienīda Israēlu, bet pats valdīja pār Aramu.
26 Vēl tur bija Jerobeāms, efraimietis, Nebata dēls, no Ceredas, Salamana darbinieks. Un viņa māte, vārdā Cerua, bija atraitne, arī viņš sadumpojās pret ķēniņu.
27 Un iemesls, kādēļ viņš pacēla savu roku pret ķēniņu Salamanu ir šāds: Salamans tieši toreiz cēla Millas pili, lai noslēgtu spraugu, kas vēl bija atlikusies viņa tēva Dāvida pilsētas apsardzības joslā.
28 Bet Jerobeāms bija izdarīgs vīrs. Un, kad Salamans ievēroja, kādus darbus šis jauneklis veica, viņš to iecēla pār visiem tiem, kas no Jāzepa nama darīja darbu.
29 Tanī laikā, kad Jerobeāms iznāca ārā no Jeruzālemes, viņu ceļā sastapa pravietis Ahija no Šīlo. Bet tas bija aplicis jaunu apmetni. Tie abi bija vieni paši laukā.
30 Un Ahija paņēma jauno apmetni, kas viņam bija mugurā, un saplēsa to divpadsmit gabalos
31 un sacīja Jerobeāmam: "Paņem sev desmit gabalus, jo tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: lūk, Es izraušu ķēniņa valsti no Salamana rokas, un Es iedošu tev desmit gabalus, -
32 bet šī viena cilts piederēs viņam Mana kalpa Dāvida un Manas pilsētas Jeruzālemes dēļ, kuru Es Sev esmu izraudzījis no visām Israēla ciltīm, -
33 tāpēc ka tie Mani ir atstājuši, ka tie ir liekušies ar savu vaigu pie zemes sidoniešu dievības Ašēras un moābiešu dieva Kamoša, un amoniešu dieva Milkoma priekšā un tāpēc ka tie nav staigājuši Manos ceļos un nav darījuši to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un nav ievērojuši nedz Manus likumus, nedz Manas tiesas, kā to gan darīja viņa tēvs Dāvids.
34 Es gan neatraušu visu ķēniņa valsti no viņa rokas, un Es viņu atstāju par valdnieku visu viņa dzīves laiku Dāvida dēļ, kuru Es esmu izvēlējis - to, kas ir pildījis Manus baušļus un Manas tiesas,
35 bet Es atņemšu ķēniņa valsti no viņa dēla rokas, un Es došu to tev - tās desmit ciltis.
36 Bet viņa dēlam Es atdošu šo vienu cilti, lai Manam kalpam Dāvidam paliek Mana vaiga priekšā gaišums visos laikos Jeruzālemē - tanī pilsētā, kuru Es pats Sev esmu izraudzījis, lai tanī ieliktu Savu Vārdu.
37 Tad nu tevi Es paņemšu, un tev kā ķēniņam ir jāvalda pār it visu, kā vien tas tavai dvēselei labpatīk, jo tu būsi ķēniņš pār Israēlu.
38 Un notiks, ja tu vien paklausīsi visu to, ko Es tev pavēlu, un tu staigāsi Manus ceļus un darīsi to, kas ir taisnīgs Manās acīs, un turēsi Manus likumus un Manus baušļus, kā tika darījis Mans kalps Dāvids, tad arī Es būšu ar tevi un uzcelšu tev pastāvīgu namu, kā Es to Dāvidam esmu uzcēlis. Un Es tev došu Israēlu.
39 Un tādēļ Es pazemošu Dāvida pēcnācējus, bet ne uz visiem laikiem!"
40 Un Salamans meklēja Jerobeāmu nokaut. Bet Jerobeāms cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie Ēģiptes ķēniņa Šīšaka. Un tas palika Ēģiptē līdz Salamana nāvei.
41 Un, kas vēl stāstāms par Salamanu un viss, ko viņš ir darījis, un viņa gudrības izteicieni - tas ir rakstīts Salamana darbu grāmatā.
42 Bet laiks, cik ilgi Salamans valdīja Jeruzālemē pār Israēla namu, ir četrdesmit gadi.
43 Un Salamans gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja viņa tēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Rehabeāms kļuva ķēniņš viņa vietā.
/1Ķēn. 10:1-28/
1 Un, kad Sābas ķēniņiene dzirdēja Salamana slavu, kas tam radās Tā Kunga Vārdam uzceltā nama dēļ, tad tā nāca viņu pārbaudīt ar mīklām.
2 Un viņa nonāca Jeruzālemē ar ļoti daudziem pavadoņiem, ar kamieļiem, kas nesa balzamu un ļoti daudz zelta un dārgakmeņu. Un viņa nāca pie Salamana un sacīja viņam itin visu, kas viņai bija uz sirds.
3 Un Salamans atbildēja uz visiem viņas jautājumiem; ķēniņam nebija nekā apslēpta, ko viņš tai nebūtu izskaidrojis.
4 Un Sābas ķēniņiene skatīja gan visu Salamana gudrību, gan arī namu, ko viņš bija uzcēlis,
5 un viņa ēdienus uz viņa galda un viņa kalpu mītnes, un viņa kalpotāju stāju un viņu tērpus, arī dzērienu pasniegšanas veidu un viņa dedzināmos upurus, kādus viņš upurēja Tā Kunga namā, un viņai aiz izbrīna aizrāvās elpa.
6 Un viņa sacīja ķēniņam: "Patiess bija tas vārds, kādu es savā zemē dzirdēju gan par taviem darbiem, gan par tavu gudrību.
7 Tomēr es šim vārdam tikmēr negribēju ticēt, tiekāms es pati nācu un apskatīju savām acīm. Un arī pusi vēl es nezināju: tava gudrība un labklājība pārsniedz visu, ko biju dzirdējusi.
8 Svētīgi ir tavi vīri, un svētīgi ir tavi kalpotāji, kas ik dienas stāv tavā priekšā, tie, kuri dzird tavu gudrību.
9 Lai slavēts ir Tas Kungs, tavs Dievs, kam labpaticies tevi uzcelt uz Israēla troņa Savas mūžīgās mīlestības dēļ pret Israēlu un kas tevi cēlis par ķēniņu, lai tu darītu tiesu un taisnību."
10 Un viņa iedeva ķēniņam simts divdesmit talentus zelta un balzamu lielā vairumā, un dārgakmeņus. Neviens tik daudz balzama nekad vairs neatnesa, cik Sābas ķēniņiene bija iedevusi Salamanam.
11 Un arī Hīrāma kuģi, kas no Ofīras atveda zeltu, atveda no Ofīras lielos daudzumos sarkankoku un dārgus akmeņus.
12 Un ķēniņš no sarkankoka lika darināt margas Tā Kunga namam, kā arī cītaras un arfas dziedoņiem. Un tādi sarkankoki nekad vairs netika atvesti un netika redzēti līdz pat šai dienai.
13 Bet ķēniņš Salamans deva Sābas ķēniņienei visu, kas tai patika, ko viņa no tā izlūdzās, neskaitot to, kas no paša ķēniņa Salamana rokas tai jau bija ticis dots. Tad viņa ar saviem kalpiem devās atpakaļ un atgriezās savā zemē.
14 Bet zelta svars, kāds ķēniņam Salamanam ienāca gadā, bija seši simti sešdesmit seši talenti zelta,
15 neskaitot ienākumus no tirgotājiem un veikalniekiem un no visiem Arābijas ķēniņiem, un no zemes pārvaldniekiem.
16 Un ķēniņš Salamans lika taisīt divi simti vairogu no plāni izkalta zelta; seši simti zelta gabalu viņš deva katram vairogam.
17 Arī trīs simti mazo vairogu tika darināti no kalta zelta. Trīs simti zelta gabalu viņš deva vienam mazajam vairogam. Un ķēniņš tos novietoja Libanona ciedru namā.
18 Un ķēniņš darināja lielu troni no ziloņkaula, un viņš to pārvilka ar tīru zeltu.
19 Šim tronim bija seši pakāpieni, tā muguras atbalsta augšējā daļa bija apaļa, bet abos sānos bija roku atbalsti; un divi lauvas bija līdzās šiem atbalstiem.
20 Bet divpadsmit lauvas bija uz sešiem pakāpieniem abējās pusēs. Nekas tāds neviena ķēniņa valstī nekad nebija darināts.
21 Un arī visi ķēniņa Salamana dzeramie trauki bija no zelta un tāpat arī visi Libanona ciedru nama trauki bija no tīra zelta. Tur nebija nedz sudraba, nedz vara, jo Salamana laikā to ne par ko neturēja.
22 Un ķēniņam bija Taršišas kuģi, kas devās jūrā līdzās Hīrāma kuģu vienībai. Šie Taršišas kuģi reizi trijos gados atgriezās atpakaļ, tad tie atveda zeltu, sudrabu un ziloņkaulu, mērkaķus un pāvus.
23 Un ķēniņš Salamans kļuva visvarenākais visu zemju ķēniņu starpā turībā un gudrībā.
24 Un visa pasaule meklēja Salamana vaigu, lai dzirdētu viņa gudrību, kādu Dievs tam bija licis sirdī.
25 Un tie katrs atnesa savu dāvanu: sudraba rīkus un zelta traukus, un drānas, mirres un balzamu, zirgus un mūļus. Tā tas notika katru gadu.
26 Un Salamans savāca vienkopus kara ratus un jātniekus, un viņam bija tūkstotis četri simti kara ratu un divpadsmit tūkstoši jātnieku, un viņš tos novietoja kara ratu pilsētās un pie ķēniņa Jeruzālemē.
27 Un darīja ķēniņš, ka sudraba Jeruzālemē bija tik daudz kā akmeņu un ciedru koku kā vīģes koku ielejās.
28 Un Salamans ieveda zirgus gan no Ēģiptes, gan no Koas. Ķēniņa uzpircēji tos saņēma no Koas par cietu cenu.
29 Un tie ieveda no Ēģiptes kara ratus par seši simti sudraba seķeļiem, bet vienu zirgu par simts piecdesmit. Un tāpat ar viņu starpniecību tos piegādāja visiem hetiešu ķēniņiem un Aramas ķēniņiem.
/1Ķēn. 12:1-24/
1 Un Rehabeāms devās uz Sihemu, jo uz Sihemu devās arī viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu.
2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija bēdzis no ķēniņa Salamana un mita vēl tur.
3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza viņu atnākt, un Jerobeāms un visa Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja:
4 "Tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, bet tu tagad dari mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs mums ir uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot."
5 Un viņš tiem sacīja: "Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis atpakaļ!" Un tauta arī aizgāja.
6 Un Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: "Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?"
7 Un tie tam teica, sacīdami: "Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu."
8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā.
9 Un viņš jautāja tiem: "Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas man ir sacījuši: tavs tēvs mums jūgu ir darījis smagu, atvieglini tu mums to?"
10 Un tad jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, viņam teica, sacīdami: "Atbildi tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, - un saki tieši šādus vārdus: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni.
11 Un tagad - kaut arī mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es pie jūsu jūga vēl pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar dzeloņainām pātagām."
12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: atgriezieties pie manis trešajā dienā!
13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši.
14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: "Mans tēvs jūsu jūgu ir darījis smagu, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt: mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar dzeloņainām pātagām."
15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no Tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, ko Tas Kungs caur Ahiju no Šīlo bija teicis Jerobeāmam, Nebata dēlam.
16 Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: "Kāda gan mums daļa gar Dāvidu? Un mums nav nekāda mantojuma no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid!" Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.
17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās.
18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, pārraugu pār tiem, kas klausības darbos, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi.
19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.
20 Un, kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie viņa vēstnešus un aicināja to uz sapulci, un viņi to cēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē. Tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.
22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru:
23 "Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un arī visam Jūdas namam un Benjamīnam, un atlikušai tautas daļai:
24 tā saka Tas Kungs: jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākaro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; atgriezieties ikviens savā namā, jo šī lieta no Manis ir nākusi." Un tie paklausīja Tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā Tas Kungs bija teicis.