Psalmi /112:1-10/
Vēstules /Efez. 4:17-5:7/
Vecā Derība /Jesajas 63:1-65:16/
PSALMI
/112:1-10/
1 Alelujā! Svētīgs tas cilvēks, kas bīstas To Kungu, kam ir sirsnīgs prieks par Viņa baušļiem!
2 Viņa dzimums būs varens virs zemes, tas būs svētīts kā taisno cilts.
3 Turība un bagātība būs viņa namā, viņa taisnība paliek mūžīgi.
4 Taisnajiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma; Viņš ir žēlīgs, žēlsirdīgs un taisns.
5 Labi tam cilvēkam, kas ir žēlsirdīgs un labprāt aizdod, viņš tiesā panāks savu taisnību;
6 viņš savā garā neļodzīsies nemūžam, taisnais paliek mūžīgā piemiņā.
7 Viņš nebīstas no ļaunas slavas, viņa sirds ir stipra savā paļāvībā uz To Kungu.
8 Viņa sirds ir droša, viņš nebīstas, tiekāms ar gandarījuma prieku viņš var noskatīties uz saviem ienaidniekiem.
9 Viņš ir devīgs un dod nabagiem bagātīgi. Viņa taisnīgums stāv nelokāmi vienumēr, viņa rags paceļas godā.
10 Bezdievis to redz ar nepatiku un dusmām, bet viņš tomēr, kaut zobus griezdams, iznīks. Tas nenotiks, ko bezdievji vēlas.
VĒSTULES
/Efez. 4:17-32/
17 Tad nu es jums piekodinu - Tas Kungs ir mans liecinieks - vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā
18 savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinā tības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva,
19 zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.
20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21 jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23 un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24 un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.
25 Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.
26 Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties,
27 un nedodiet vietu velnam.
28 Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.
29 No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
30 Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.
31 Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
32 Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.
/Efez. 5:1-7/
1 Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa,
2 visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā,
3 cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti:
4 viena miesa, viens Gars - jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
7 Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.
VECĀ DERĪBA
/Jesajas 63:1-19/
1 Kas tas tāds, kas nāk no Edomas, no Bocras spilgti sarkanās drēbēs? Stalts viņš savā apģērbā un lepns savā lielajā spēkā. "Es tas esmu, kas runāju taisnību un kam ir vara un līdzekļi palīdzēt!"
2 Kādēļ tavs uzvalks ir sarkans, un kādēļ tavas drēbes ir kā vīna spaida minējam?
3 "Es minu vīna spaidu viens pats, no tautām nevienas nebija pie Manis. Es tās piespiedu ar kājām pie zemes Savās dusmās un tās saminu Savā bardzībā. Tā šo tautu dzīvības sula apšļakstīja Manas drēbes un aptraipīja visu Manu apģērbu,
4 jo atmaksas diena Man bija prātā un Mans pestīšanas gads bija atnācis.
5 Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; Es raidīju uz visām pusēm izbrīnas pilnus skatienus, bet nebija neviena, kas Mani atbalstītu. Tad Mans elkonis Man palīdzēja, un Mana bardzība Mani atbalstīja.
6 Es saminu tautas Savās dusmās un Savā bardzībā tās samalu un to dzīvības sulai liku iztecēt zemē."
7 Es teikšu Tā Kunga žēlastību un Viņa slavas pilnos darbus, kā tas klājas, par visu, ko Tas Kungs mums darījis, un par visu labu, ko Viņš mums parādījis Israēla namam pēc Savas bagātās žēlastības un pēc Savas lielās apžēlošanas.
8 Jo Viņš sacīja: "Jūs tomēr esat Mana tauta, bērni, kas nepaliks neuzticami." Tā Viņš kļuva viņiem par glābēju.
9 Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem.
10 Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem.
11 Tad Viņa tauta atcerējās sen pagājušos laikus, tā pieminēja Mozu. Kur ir Tas, kas izveda no jūras Sava ganāmā pulka ganu? Kur ir Tas, kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu?
12 Kas ar Savu vareno elkoni ņēma Mozu pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu?
13 Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa?
14 Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu.
15 Raugies no debesīm lejup un skaties šurp no Sava svētā godības mājokļa! Kur ir Tava bardzība un Tava vara? Tavas sirds trauksme un Tava žēlastība tomēr turas pret mani!
16 Tu taču patiesi esi mūsu Tēvs. Ābrahāms nekā nezina par mums, Israēls mūs nepazīst. Tu, Kungs, esi mūsu Tēvs, mūsu Pestītājs: jau no seniem laikiem tas ir Tavs vārds.
17 Kādēļ Tu, Kungs, mums ļāvi nomaldīties no Taviem ceļiem un nocietināji mūsu sirdis, ka Tevis vairs nebīstamies? Piegriezies mums atkal Savu kalpu dēļ, to cilšu dēļ, kas ir Tavs īpašums!
18 Tikai īsu laiku Tava Tev svētītā tauta valdīja pār savu mantojumu, tad mūsu pretinieki atkal samina Tavu svēto vietu.
19 Mums klājās kā tādiem, pār kuriem Tu it kā nemūžam nebūtu valdījis un kas nav saukti pēc Tava Vārda.
/Jesajas 64:1-12/
1 Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!
2 Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, tā Tavs Vārds lai kļūtu pazīstams Taviem pretiniekiem, tā lai tautas drebētu Tavā priekšā,
3 kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!
4 Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.
5 Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās Tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot.
6 Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.
7 Un nav neviena, kas piesauc Tavu Vārdu, kas uzmostas un tveras pie Tevis, jo Tu apslēp mums Savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos.
8 Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs.
9 Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jel mūs, mēs visi esam Tava tauta!
10 Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze!
11 Mūsu skaistais un svētais nams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un viss, kas mums dārgs, ir drupās!
12 Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik ļoti apbēdināsi?
/Jesajas 65:1-16/
1 Es esmu atklājies tiem, kas pēc Manis nejautāja, Mani atrod tie, kas Mani nemeklēja, un tautām, kas Manu Vārdu nepiesauca, Es saku: "Še Es esmu! Še Es esmu!"
2 Es izstiepju cauru dienu Savas rokas pret stūrgalvīgu tautu, kas seko pati savām domām pa nelabu ceļu,
3 pret tautu, kas Mani vienmēr sāpīgi sarūgtina, nesdama Manā priekšā kaujamos upurus dārzos un kvēpināmos upurus uz ķieģeļu altāriem.
4 Šie ļaudis sēd kapenēs, paliek pa nakti noslēpumainās vietās un alās, ēd cūkas gaļu, un viņu traukos atrodas no nešķīstām lietām vārīta vira.
5 Tie saka: paliec tālāk no manis! Nenāc man klāt, jo es esmu Tev par svētu! Tādi ļaudis ir kā dūmi Manā degunā, kā uguns, kas liesmo cauru dienu.
6 "Redzi, Manā priekšā ir rakstīts, un Es nerimšu, kamēr Es nebūšu atmaksājis, tiešām, Es atmaksāšu to viņiem un likšu viņiem to sajust viņu krūtīs un sirdīs,
7 par jūsu noziegumiem un par jūsu tēvu noziegumiem kopā, tā saka Tas Kungs, jo, tāpēc ka tie kvēpināja uz kalniem un Mani zaimoja uz pakalniem, Es tiem vispirms ielikšu viņu klēpī viņiem pienācīgo algu."
8 Tā saka Tas Kungs: "Kamēr vīnogu ķekarā vēl ir dzīvības sula, mēdz sacīt: neposti to! Jo tur svētība iekšā. Tāpat Es rīkošos ar Saviem kalpiem, ka Es tos visus nenomaitāju.
9 Es radīšu Jēkabam pēcnācējus un Jūdam Mana kalnāja īpašniekus, lai Mani izredzētie to manto un Mani kalpi tur dzīvo.
10 Tad Saronas līdzenums taps par avju ganībām un Ahoras ieleja par vēršu novietni Manai tautai, proti, tiem no tās, kas Mani meklēja.
11 Bet jūs, kas atmetuši To Kungu un aizmirsuši Manu svēto kalnu, kas klājat galdu laimes dievam Gadam un nesat ar garšvielām pastiprinātus vīnus kā dzeramos upurus dievietei Menijai, -
12 jūs Es nododu zobenam, jums visiem būs galvas jānoliec nociršanai, jo jūs Man neatbildējāt, kad Es jūs aicināju, un neklausījāties, kad Es runāju, bet darījāt to, kas ļauns Manās acīs, un izraudzījāties to, kas Man nepatīk."
13 Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: "Redzi, Mani kalpi ēdīs, bet jūs būsit izsalkuši; redzi, Mani kalpi dzers, bet jūs būsit izslāpuši; redzi, Mani kalpi priecāsies, bet jūs stāvēsit nokaunējušies!
14 Redzi, Mani kalpi gavilēs savā sirdspriekā, bet jūs brēksit sirdēstos un vaimanāsit izmisumā!
15 Bez tam jūs atstāsit savu vārdu Maniem izredzētiem kā lāstu vārdu: Dievs Tas Kungs tevi lai nogalina! Bet Saviem kalpiem Viņš dos citu vārdu,
16 tā ka tas, kas meklēs svētību šai zemē, tas to atradīs patiesā Dievā, un, kas dos zvērestu šai zemē, tas zvērēs uzticības Dieva Vārdā. Agrākās grūtības būs aizmirstas un paliks apslēptas Manām acīm.