Salamana Pamācības /3:11-20/
Jaunā Derība /Mt. 19:16-30/
Vecā Derība /Īj. 8:1-10:22/
SALAMANA PAMĀCĪBAS
/3:11-20/
11 Mans dēls, neatmet Tā Kunga tev piešķirto mācību un nesajūti nepatiku par Viņa uzlikto pārmācību,
12 jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca, turēdams tomēr labu prātu uz viņu kā tēvs pret dēlu.
13 Labi tam cilvēkam, kas atrod gudrību, un cilvēkam, kas dabū sev skaidru prātu!
14 Jo ir labāk iegūt gudrību nekā sudrabu, un tās augļi ir vērtīgāki par zeltu.
15 Tā ir cildenāka par pērlēm, un viss, ko tu varētu vēlēties, nav salīdzināms ar to.
16 Ilgs mūžs ir pie tās labās rokas; pie kreisās rokas tai ir bagātība un gods.
17 Tās ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru.
18 Tā ir dzīvības koks visiem, kas pie tās tveras, un svētlaimīgi ir tie, kas to sevī glabā.
19 Jo Tas Kungs ir radījis zemi ar Savu gudro ziņu, un debesis Viņš ir izveidojis pēc Sava padoma.
20 Pēc Viņa gudrības sadalījušies dziļumi, un mākoņi, piesātināti ar ūdeni, pilēs uz zemi ar krītošu rasu.
JAUNĀ DERĪBA
/Mt. 19:16-30/
16 Un redzi, viens piegāja pie Viņa un sacīja: "Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?"
17 Un Viņš tam sacīja: "Ko tu Man jautā par to, kas labs; tik viens ir Labais. Bet, ja tu gribi ieiet dzīvībā, tad turi baušļus."
18 Tas saka Viņam: "Kurus?" Un Jēzus sacīja: "Tev nebūs zagt; tev nebūs dot nepatiesu liecību;
19 godā savu tēvu un māti; un tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu."
20 Jauneklis saka Viņam: "To visu esmu turējis. Kā man vēl trūkst?"
21 Jēzus tam sacīja: "Ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod visu, kas tev ir, un atdod to nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un tad nāc un staigā Man pakaļ."
22 Bet, kad jauneklis dzirdēja šos vārdus, viņš aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.
23 Bet Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Patiesi Es jums saku: bagātais grūti ieies Debesu valstībā.
24 Un atkal Es jums saku: vieglāk kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā."
25 Bet Viņa mācekļi, to dzirdēdami, ļoti izbijās un sacīja: "Kas tad var tikt pestīts?"
26 Un Jēzus tos uzlūkoja un tiem sacīja: "Cilvēkiem tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas iespējamas."
27 Tad Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: "Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?"
28 Bet Jēzus sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: jūs, kas Man sekojuši, jaunajā pasaulē, kad Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsit uz divpadsmit krēsliem un tiesāsit divpadsmit Israēla ciltis.
29 Un, kas atstājis mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus, vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgu dzīvību.
30 Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un, kas bija pēdējie, būs pirmie."
VECĀ DERĪBA
/Ījaba 8:1-22/
1 Un šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:
2 "Cik ilgi vēl tu gribi turpināt šādas runas, un cik ilgi vēl plūdīs no tavas mutes vārdi, kas līdzīgi vētrai?
3 Vai lai Dievs pārgrozītu tiesu? Un Visuvarenais lai maina taisnību?
4 Tikai ja tavi bērni pret Viņu grēkoja, tad Viņš ir licis ciest viņiem savu pārkāpumu sekas.
5 Bet, ja tu nopietni Dievu meklē un ja tu esi nācis žēlastību lūgties pie Visuvarenā,
6 ja esi šķīsts un taisns, tad tādā brīdī Viņš atkal atvērs pār tevi Savas acis un atjaunos tavu mitekli kā taisnības mājokli.
7 Tad tavs iepriekšējais laimes līmenis tev izliksies niecīgs salīdzinājumā ar tavu stāvokli vēlāk.
8 Tādēļ pajautā taču aizgājušai paaudzei un ievēro nopietni, ko tavi tēvi ir izdibinājuši,
9 jo mēs paši esam te tikai kopš vakardienas un nenieka nezinām: mūsu dienas ir tikai kā ēna virs zemes;
10 bet viņi gan varēs tevi droši pamācīt, varēs to tev skaidri pateikt. No saviem atziņu dziļumiem viņi liks izraisīties vārdiem:
11 vai niedre aug, kur nav purva, vai ašķi aug, kur nav ūdens?
12 Kādu brīdi tās vēl ir svaigā plaukumā, tās vēl nav ienākušās nogriešanai, un tomēr tās sakalst ātrāk par jebkuru citu zāli.
13 Tādas ir arī pēdējās gaitas visiem tiem, kas Dievu aizmirsuši, un negodīga viltnieka cerība izgaist,
14 jo viņa paļāvība ir kā atvasaras tīklojums pļavās, un tas, uz ko viņš cer un balstās, ir līdzīgs zirnekļa tīklam.
15 Viņš atslienas pret savu namu, bet tas nestāv stingri, viņš gan stipri pie tā turas, bet tas nenoturas.
16 Kā augs pilns augsmes spēka viņš ir, saulei spīdot, un pāri paša dārzam izplešas tā asni,
17 tā saknes vijas apkārt akmens kaudzēm, tās urbjas iekšā pat akmens mūros,
18 bet, tiklīdz Dievs to iznīdē no viņa vietas, tad tā viņu noliedz: es tevi nekad neesmu redzējusi!
19 Redzi, tāds ir viņa dzīves ceļa prieks, un no pīšļiem ātri vien citi izaug viņa vietā.
20 Saproti, Dievs neatmet sirdsskaidro, bet Viņš nesniedz Savu palīga roku nevienam ļaundarim:
21 līdz kamēr atkal reiz Viņš tavu muti piepildīs ar smiekliem un tavas lūpas ar skaļām gavilēm,
22 tavi ienaidnieki un pretinieki stāvēs ietērpti kaunā, un ļaundaru telts vairs nepastāvēs."
/Ījaba 9:1-35/
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kurš cilvēks ir taisns Dieva priekšā?
3 Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.
4 Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?
5 Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.
8 Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.
9 Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu.
12 Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari?
13 Dievs neliks Savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.
14 Ak kā gan tad es varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?
15 Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
16 Jebšu es arī sauktu un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
17 Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
18 Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
19 Ja spēka vajag, redzi, tad Viņš ir varens, un, ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
20 Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš mani tomēr padarītu par vainīgu.
21 Es tiešām esmu sirdsskaidrs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestatu augsti!
22 Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē sirdsskaidro līdzīgi bezdievim.
23 Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
24 Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievja rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
25 Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
27 Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, -
28 tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
29 Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
30 Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
31 taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.
32 Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
33 Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
34 Kaut Viņš atvilktu no manis Savu rīksti un neļautu Saviem biedinājumiem mani vēl vairāk iztrūcināt,
35 tad es gribu runāt un nebīties no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.
/Ījaba 10:1-22/
1 Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!
2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?
3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet Savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt Savam spožumam?
4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?
5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,
6 ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,
7 kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?
8 Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.
9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par pīšļiem?
10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?
11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.
12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
13 Tomēr visu šo te Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja, proti:
14 kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
15 Ja es būtu bijis vainīgs - gals tad man! Un, ja arī es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caurcaurēm pārņemts.
16 Un, ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un Savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
17 un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu Savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu Savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
21 pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē -
22 zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."