Psalmi /17:6-12/
Jaunā Derība /Mt. 20:1-19/
Vecā Derība /Īj. 11:1-14:22/
PSALMI
/17:6-12/
6 Es Tevi piesaucu, jo Tu uzklausi mani, ak, Dievs. Pievērs man Savu ausi, uzklausi manu runu!
7 Parādi man Savu brīnišķo žēlastību, Tu, glābējs tiem ļaudīm, kas no saviem pretiniekiem tveras pie Tavas labās rokas!
8 Pasargi mani kā Savu acuraugu, tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties
9 no bezdievīgajiem, kas dara man pāri, no ienaidniekiem, kas kārīgi glūn man visapkārt!
10 Savu bezjūtīgo sirdi viņi glabā noslēgtu, viņu mute pauž iedomu pilnas runas.
11 Ik uz soļa viņi uzglūn mums tagad, viņi tīko pēc tā, lai nogāztu mūs pie zemes.
12 Viņi līdzinās lauvam, kas kāro laupījumu, jaunam lauvam, kas glūn no savas slēptuves.
JAUNĀ DERĪBA
/Mt. 20:1-19/
1 "Jo Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīnadārzā.
2 Un, saderējis strādniekus par vienu denāriju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīnadārzā.
3 Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam
4 un sacīja tiem: noeita arī jūs vīnadārzā, es jums došu, kas nākas.
5 Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat.
6 Bet, ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: ko jūs visu dienu šeit stāvat bez darba?
7 Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. - Viņš saka tiem: eita jūs arīdzan vīnadārzā, un, kas nākas, to jūs dabūsit.
8 Bet, kad vakars metās, vīnadārza kungs saka savam uzraugam: pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem.
9 Tad atnāca tie, kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denārijam.
10 Un, kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam.
11 To saņēmuši, viņi kurnēja pret namatēvu
12 un sacīja: šie pēdējie strādāja vienu vien stundu, un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.
13 Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem: draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju?
14 Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev.
15 Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?
16 Tā pēdējie būs pirmie un pirmie pēdējie. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu."
17 Bet dodamies ceļā uz Jeruzālemi Jēzus ņēma divpadsmit mācekļus pie Sevis un iedams tiem sacīja:
18 "Redzi, mēs aizejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem; un tie Viņu notiesās uz nāvi
19 un nodos pagāniem, lai tie Viņu apmēdītu, šaustu un sistu krustā; un trešā dienā Viņš celsies augšām."
VECĀ DERĪBA
/Ījaba 11:1-20/
1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja:
2 "Vai šī vārdu plūsma lai paliek bez atbildes, un vai lai šim valodīgajam vīram būtu taisnība?
3 Vai lai tavas bezjēgas valodas dēļ vīri klusē, ka tu vari izteikt apvainojumus, un nevaid, kas tevi apkaunina?!
4 Tu gan apgalvo: mana mācība ir skaidra, un Tavās acīs es biju šķīsts!
5 Bet kā būtu, ja Dievs kādu vārdu pasacītu un ja Viņš Savas lūpas atvērtu pret tevi?
6 Tad Viņš gan tev atklātu gudrības un atziņu apslēptos dziļumus, cik vispusīgi tie ir īstu zināšanu ziņā, tad tu saprastu, ka Dievs nepieskaita tev par ļaunu vēl visus tavus grēku parādus!
7 Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai?
8 Tā ir tik augsta kā debesis - ko tu tur sasniegsi? Dziļāka nekā elle - cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas?
9 Tās garums ir garāks nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra.
10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta un sauc kādu tiesas priekšā, kas Viņam to liegs?
11 Taisni Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, pat neveltīdams tai sevišķu uzmanību.
12 Te jau pat tukšgalvim jākļūst prāta pilnam un pat meža ēzelim jāpārdzimst par cilvēku.
13 Ja nu tu pats savu sirdi saved kārtībā un gribētu plaši izplest savas rokas pret Viņu,
14 ja tu ļaunumu ar savu paša spēku turi tālu nost no sevis un ja tu savā teltī nedod vietas nekādai netaisnībai,
15 tad tādā brīdī tu gan savu vaigu bez vainas apziņas varētu pacelt, tu stāvētu nesatricināms, kā no vara izliets, tev ne no kā nebūtu jābīstas,
16 jo tad tu aizmirstu savas grūtības un ciešanas un atminoties tās tev šķistu kā ūdens, kas aiztecējis.
17 Un tava dzīve tev būtu gaišāka nekā pusdiena, un, ja tevi kādreiz apņemtu tumsa, tā būs kā rīta gaisma.
18 Tu būsi iepriecināts ar to, ka tev vēl ir cerība, un, apskatoties visapkārt, tu jutīsies atbrīvots no bēdām un rūpēm, un tu varēsi mierīgi dusēt.
19 Tā tu gulēsi, un neviena nebūs, kas tevi izbiedē, un daudzi meklēs tavu atbalstu un tev glaimos.
20 Bet bezdievīgo acis izīgs: patvērums tiem iet bojā, un viņu cerība uz dzīvi iznīkst, un vienīgā cerība paliek - izlaist garu."
/Ījaba 12:1-25/
1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 "Patiesi gan, jūs esat īstie ļaudis, un ar jums kopā izmirs visa gudrība!
3 Bet man arī ir sirdsprāts, tāds pats kā jums; es nebūt neesmu zemāks nekā jūs; un kas gan nezinās lietas kā šīs te?
4 Par izsmieklu jau es esmu kļuvis saviem draugiem, es, kas esmu agrāk piesaucis Dievu un esmu Viņa uzklausīts! Taisnais un sirdsskaidrais arvien ir par izsmieklu!
5 Kauns nelaimei - pēc laimīgā domām; grūdiens vēl lai tam, kam kāja jau tā grīļojas!
6 Varmācīgo teltis paceļas klusā mierā, un tiem, kas Dievu izaicinājuši, klājas labi, tie dzīvo drošumā, un tā ikviens, kas jūtas, itin kā Dievs būtu ielikts viņa paša rokās.
7 Bet prasi dzīvniekiem, tie tevi pamācīs, un debesu putniem, tie tev pavēstīs,
8 vai jautā zemes tārpiem, un tie tevi pamācīs, un jūras zivis tev to izstāstīs:
9 kas gan no visiem tiem to nezinātu un neatzītu, ka Tā Kunga roka it visu pasauli ir darījusi,
10 ka Viņa rokās ir visu dzīvo dvēseles un visu cilvēku miesu gars!
11 Vai tad auss runas nepārbauda un vai tad mute maizi nenogaršo?
12 Sirmu vīru galvās mītot gudrība, un ilgs mūžs cilvēkam dodot īstu atziņu!
13 Nē! Viņā mīt gudrība un varens spēks, Viņam ir padoms un saprašana!
14 Redzi, ja Viņš noplēš, tad neviens to neuzcels, ja Viņš ko noslēdz, tad neviens neatvērs.
15 Redzi, ja Viņš aizsprosto ūdeņus, tad tie izsīkst, un, kad Viņš tos palaiž vaļā, tie pārplūdina zemi.
16 Viņam ir vara un padoms; Viņam pakļauts tas, kas maldās, un tas, kas maldina.
17 Viņš padomdevējiem liek aiziet projām basām kājām, un tiesnešus Viņš noliek nelgu lomā.
18 Viņš ir tas, kas atraisa ķēniņu varmācības važas un apmet viņiem rupjas virves galu ap viņu pašu gurniem.
19 Viņš ir tas, kas priesteriem liek aiziet bez amata tērpa basām kājām un augstos amatos nosirmojušiem liek piedzīvot bojā eju.
20 Piedzīvojušiem gudru vārdu teicējiem Viņš atņem runas spējas, pat vecajiem Viņš atrauj veselīga sprieduma spējas.
21 Viņš izgāž kauna pilnas paļas pār cienīgiem un atraisa varmākām viņu zobenu siksnas.
22 Viņš ir tas, kas atsedz tumsas atvarus, izceļ no tiem tur dziļi noslēpto un tumšu nakti ieved gaismas mirdzumā.
23 Viņš ir tas, kas liek tautām kļūt lielām un atkal tās iznīcina, kas tautām liek izplatīties un kas liek tās aizvest verdzībā.
24 Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa,
25 ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši.
/Ījaba 13:1-28/
1 Redziet, to visu manas acis ir redzējušas, manas ausis to ir dzirdējušas, tās to ir apjautušas.
2 Ko jūs zināt, to arīdzan es zinu, es neesmu mazāk nozīmīgs kā jūs.
3 Patiesi, vienīgi uz to Visuvareno es gribētu runāt; mana vēlēšanās ir tiesāties ar Dievu.
4 Tiešām, jūs neesat nekas vairāk kā melu izgudrotāji, jūs visi esat nederīgi ārsti.
5 Ak, kaut jel jūs pavisam klusētu, tad to jums varētu atzīt par īstu gudrību!
6 Klausiet manu attaisnošanos; uzmaniet manas mutes iebildumus!
7 Jeb vai jūs viltu gribat nest Dieva priekšā un Viņam melosit?
8 Vai jūs Viņu gribat aizbildināt un būt Dievam aizstāvji?
9 Vai tad būs labi, ja Viņš jūs caurcaurēm pārbaudīs, jeb vai jūs varat Viņu tā vieglprātīgi vilt, kā nereti parasts pievilt cilvēkus?
10 Ar visu stingrību jau gan Viņš jūs sodītu, ja jūs slepeni būtu nostājušies Viņa pusē.
11 Vai Viņa parādīšanās vien un nostāšanās augstu pāri par jums jūs galīgi neapmulsinātu, un vai jūs nepārņemtu bailes Viņa priekšā?
12 Jūsu atziņu izpaudumi ir tik nesaturīgi kā pelni, un jūsu nocietinājumi ir vienkārši mālu savēlumi!
13 Kaut reizi esiet klusi manā priekšā, es taču arī gribu runāt, lai pār mani nāktu kas nākdams!
14 Kālab man savu miesu iemiegt savos zobos un savu dvēseli nest vaļēji savās rokās?
15 Viņš jau mani tā kā tā nokaus, man nav uz Viņu nekas vairs ko cerēt, tikai savus ceļus es gribu Viņa vaiga priekšā aizstāvēt.
16 Jau tas vien nāktu par labu manai glābšanai, jo neviens bezdievis nevar nākt Viņa vaiga priekšā.
17 Tad klausīt klausieties manu runu un ar savām ausīm vērīgi uzņemiet manus apgalvojumus!
18 Redziet, te nu es esmu sagatavojies uz manu tiesu, es zinu, ka man paliks taisnība.
19 Kas tad ir tas, kas varētu ar mani tiesāties? Patiesi, tad es labāk ciestu klusu un mirtu!
20 Ak, lūdzams, tikai divi lietas nenodari ar mani, tad man nav jānoslēpjas Tava vaiga priekšā:
21 lai Tava roka paliek tālu no manis, un lai Tavas iedvestās šausmas mani neizbiedē!
22 Tad sauc, un es atbildēšu, vai arī es runāšu, un Tu man atbildi!
23 Cik lieli ir mani pārkāpumi un mani grēki? Dari man zināmus manus grēkus un manus pārkāpumus!
24 Kāpēc tad Tu apslēp Savu vaigu, un kālab Tu mani turi par Savu ienaidnieku?
25 Vai Tu vēju nestai lapai vēlies iedvest bailes vai sakaltušus rugāju salmus vajāsi,
26 ka Tu man paraksti tik rūgtas zāles un liec man nožēlot pat manas jaunības noziegumus un maldus?
27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību,
28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.
/Ījaba 14:1-22/
1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!
5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,
6 tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!
7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8 Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9 no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?
11 Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst,
12 tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.
13 Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu!
14 Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji.
15 Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba.
16 Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs,
17 bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.
18 Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas.
19 Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību.
20 Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām.
21 Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt.
22 Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."