Psalmi /136:1-12/
Vēstules /1.Jāņa 1:1-2:11/
Vecā Derība /Daniēla 5:17-6:28/
PSALMI
/136:1-12/
1 Teiciet To Kungu, jo Viņš ir laipnīgs; jā, tiešām, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
2 Teiciet visu dievu Dievu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
3 Teiciet visu kungu Kungu, Viņa žēlastība paliek mūžīgi!
4 Viņu, kas dara lielus brīnumus, vienīgi Viņš, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
5 kas debesis ar gudrību radījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
6 kas zemi pār ūdeņiem izplatījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
7 kas lielos spīdekļus radījis, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
8 sauli, lai tā valda dienā, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
9 mēnesi un zvaigznes, lai valda naktī, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
10 Viņš nokāva ēģiptiešu pirmdzimušos, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
11 un izveda Israēlu no viņu vidus, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
12 ar stipru roku un paceltu elkoni, Viņa žēlastība paliek mūžīgi,
VĒSTULES
/1.Jāņa 1:1-10/
1 Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu -
2 dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, -
3 ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.
4 To mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.
5 Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.
6 Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību.
7 Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
8 Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.
9 Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.
10 Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.
/1.Jāņa 2:1-11/
1 Mani bērniņi, to es jums rakstu, lai jūs negrēkotu. Un, ja kāds krīt grēkā, tad mums ir aizstāvis Tēva priekšā - Jēzus Kristus, kas ir taisns. 2 Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku. 3 No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus. 4 Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības. 5 Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā. 6 Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis. 7 Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši. 8 Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd. 9 Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā. 10 Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā; 11 bet, kas savu brāli ienīst, ir tumsībā un dzīvo tumsā un nezina, kurp tas iet, jo tumsa ir aptumšojusi viņa acis.
VECĀ DERĪBA
/Daniēla 5:17-30/
17 Tad Daniēls atbildēja ķēniņam un sacīja: "Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēniņam izskaidrošu.
18 Ak, ķēniņ! Visuvarenais Dievs deva tavam tēvam Nebukadnēcaram valstību un varu, slavu un godu;
19 tās varas priekšā, ko Dievs bija devis, trīcēja un drebēja visas tautas un ciltis, un valodas. Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un arī dzīvu atstāja, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un tāpat pazemoja, ko vien viņš gribēja.
20 Bet, kad viņa sirds palika pārāk lepna un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņu nogāza no troņa un atņēma tam viņa godību.
21 Viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš noslīdēja lopu kārtā, viņš dzīvoja pie meža ēzeļiem, viņam deva ēst zāli kā lopiem. Debess rasa slacināja viņa miesu, tiekāms viņš atzina, ka cilvēku valstis pieder visuaugstajam Dievam un Viņš ieceļ tajās par valdnieku, kuru gribēdams.
22 Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.
23 Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakussievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vara un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu.
24 Tāpēc Viņš sūtīja šo roku līdz ar tās darināto uzrakstu.
25 Šādi skan tas raksts, kas tur stāv: Mene, mene, tekel, upharsin.
26 Tam ir šāda nozīme: mene - Dievs tavas valstības dienas ir skaitījis un tās izbeidzis;
27 tekel - tu esi svērts svaru kausā un atrasts par vieglu;
28 upharsin - tava valsts ir dalīta un atdota mēdiešiem un persiešiem."
29 Tad Belsacars pavēlēja Daniēlu tērpt purpurā un tam dot zelta ķēdi ap kaklu un ar saucieniem darīt tautai zināmu par viņu, ka viņš valdīs valstī kā trešais.
30 Bet tanī pašā naktī kaldeju ķēniņš Belsacars tika nogalināts, un mēdietis Dārijs pārņēma varu un valdību sešdesmit divu gadu vecumā.
/Daniēla 6:1-28/
1 Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti,
2 bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu.
3 Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti.
4 Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums.
5 Tad tie vīri sacīja: "Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā."
6 Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: "Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi!
7 Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padom nieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē.
8 Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tas lai ir rakstīts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!"
9 Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt šādu rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu.
10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.
11 Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam.
12 Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: "Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?" Ķēniņš atbildēja un sacīja: "Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!"
13 Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā."
14 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.
15 Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: "Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama."
16 Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: "Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!"
17 Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt.
18 Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt.
19 Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri.
20 Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: "Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?"
21 Tad Daniēls atbildēja un sacīja: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!
22 Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna."
23 Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
24 Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.
25 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: "Lai svētības jums būtu bagātīgi!
26 Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala.
27 Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles."
28 Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.