Psalmi /140:1-5/
Vēstules /Jņ. atkl. 1:1-20/
Vecā Derība /Caharijas 9:1-11:17/
PSALMI
/140:1-5/
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms.
2 Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem un pasargi mani no varas darbu darītājiem,
3 kas lolo savā sirdī ļaunu un ceļ ik dienas karu.
4 Viņi trin savu mēli kā čūskas, odžu inde un dzelonis ir zem viņu lūpām. (Sela.)
5 Pasargi mani, Kungs, no bezdievju rokām, izglāb mani no varas darbu darītājiem, kas domā sajaukt manus soļus!
VĒSTULES
/Jņ. atkl. 1:1-20/
1 Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu Saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā un ko Viņš, sūtīdams Savu eņģeli, darījis zināmu Savam kalpam Jānim,
2 kas apliecinājis Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību, visu, ko viņš redzējis.
3 Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.
4 Jānis septiņām draudzēm Āzijā! Žēlatība jums un miers no Tā, kas ir, kas bija un kas nāk, un no tiem septiņiem gariem, kas Viņa goda krēsla priekšā,
5 un no Jēzus Kristus, kas ir uzticīgais liecinieks, mirušo pirmdzimtais, zemes ķēniņu valdnieks. Viņam, kas mūs mīlējis, kas mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem
6 un kas mūs darījis par ķēniņiem, par priesteriem Dievam, Savam Tēvam, Viņam lai ir slava un vara mūžu mūžos! Āmen!
7 Redzi, Viņš nāk uz padebešiem; Viņu redzēs katra acs un tie, kas Viņu dūruši; par Viņu vaimanās visas zemes ciltis. Jā! Āmen!
8 "Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
9 Es, Jānis, jūsu brālis un dalībnieks bēdās, Valstībā un Jēzus gaidās, biju salā, ko sauc par Patmu, Dieva vārda un Jēzus liecības dēļ.
10 Tā Kunga dienā es tapu aizrauts garā un dzirdēju aiz manis balsi kā bazūni saucam:
11 "To, ko tu redzi, raksti grāmatā un sūti septiņām draudzēm: Efezā, Smirnā, Pergamā, Tiatīrā, Sardos, Filadelfijā un Lāodikejā."
12 Es apgriezos redzēt balsi, kas runāja ar mani, un apgriezies ieraudzīju septiņus zelta lukturus,
13 lukturu vidū kādu Cilvēka Dēlam līdzīgu, ieģērbtu garos svārkos un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm.
14 Bet Viņa galva un mati bija kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā uguns liesmas,
15 Viņa kājas līdzīgas zelta metālam, krāsnī kausētam, un Viņa balss kā lielu ūdeņu balss.
16 Viņam bija labajā rokā septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule savā spēkā.
17 Un, kad es redzēju Viņu, es nokritu pie Viņa kājām kā miris, bet Viņš man uzlika Savu labo roku, sacīdams: nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais.
18 Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.
19 Tad nu raksti, ko tu redzēji, kas ir un kas notiks turpmāk.
20 Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji Manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes.
VECĀ DERĪBA
/Caharijas 9:1-17/
1 Šis ir Tā Kunga vārda spriedums, kas vērsts pret Hadraha zemi un kas saistās arī ar Damasku, jo Tam Kungam pieder Arama acs un visas Israēla ciltis,
2 arī pret Hamatu, kurai tur robežas; arī pret Tiru un Sidonu, kas ir lielas, gudras pilsētas.
3 "Gan Tira sev uzcēla cietoksni un sakrāja sudrabu kā putekļus; zelta tai ir kā gružu šaurā šķērsieliņā.
4 Bet redzi, Tas Kungs iznīcinās to un satrieks tās varu, kas tai ir uz jūras, un pati tā sadegs ugunī.
5 Kad to ieraudzīs Aškalona, tā izbīsies, un arī Gacu pārņems šausmas; tas pats arī ar Ekronu, jo tās paļāvība pārvērtīsies apkaunojumā; Gacas ķēniņš pazudīs, un Aškalonu neviens vairs neapdzīvos.
6 Ašdodā mitīs svešinieki, dažādi salašņas, un Es iznīcināšu filistiešu godību.
7 Un Es aizvākšu projām viņu asiņaino upuru gaļu no viņu mutes un aizliegšu ēst šausmu pilnos ēdienus viņu zobiem, lai viņi paši paliktu pāri vēl kā tautas atlikums mūsu Dievam, lai tie kļūtu par atsevišķu cilti Jūdā, un Ekronas iedzīvotāji lai būtu līdzīgi jebusiešiem, senajiem Jeruzālemes iedzīvotājiem.
8 Es pats nometīšos ap Savu namu apsardzībai pret svešiem karapulkiem un sirotājiem, tā ka tie nedrīkstēs vairs šurpu turpu staigāt, un neviens apspiedējs vairs nepārstaigās viņu zemi. Manas paša acis tagad būs pār to nomodā."
9 Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.
10 "Tad Es iznīcināšu Efraima kara ratus un Jeruzālemes kara zirgus, un kara stopam būs tapt salauztam, jo Viņš nesīs mieru tautu starpā, un Viņa vara sniegsies no vienas jūras līdz otrai jūrai un no Eifratas upes līdz pasaules galam.
11 Uz asins derības pamata, ko Es esmu ar tevi slēdzis, Es atsvabināšu tavus cietumniekus no bedres, kurā nav ūdens.
12 Atgriezieties atpakaļ stiprā mītnē, jūs cerību pilnie cietumnieki! Jau šodien Es jums pasludinu, ka Es tev divkārši atmaksāšu!
13 Jo Es uzvilkšu Jūdu kā stopu un likšu Efraimu kā stopa bultu uz auklas, un Es iedvesmošu tavus dēlus, Ciāna, cīņai pret Grieķijas dēliem, un Es darīšu tevi par varoņa zobenu!"
14 Un tad Tas Kungs parādīsies pār tiem, un Viņa bultas izlidos kā zibeņi, un Dievs Tas Kungs liks nodārdēt Savai kara taurei un nāks kā dienvidu negaiss.
15 Tas Kungs Cebaots viņus pasargās, ka tie samīs lingu lietotājus un dzers viņu asinis kā vīnu; viņi radīs troksni it kā vīna pilni un pildīsies kā upura kausi un kā altāra stūri.
16 Tas Kungs, viņu Dievs, viņiem piešķirs uzvaru un tos izglābs tanī dienā kā Savas tautas ganāmo pulku; kā dārgakmeņi pieres rotā viņi mirdzēs Viņa zemē.
17 Jo cik daudz gan viņos ir laba, cik daudz viņos ir skaista! Un labība veido jaunekļus, un jauns vīns liek uzziedēt jaunavām.
/Caharijas 10:1-12/
1 Lūdziet tad nu no Tā Kunga vēlīno un agrīno lietu, un Tas Kungs sabiezinās mākoņus un dos lietus papilnam visiem augiem laukā.
2 Turpretī elka dievi runā niekus, un zīlnieki pravieto melus; tie sludina izdomātus melu sapņus, un viņu mierinājums ir bez nozīmes. Tādēļ jau arī mūsu tautas brāļi bija spiesti izceļot un dzīvot trūkumā kā ganāms pulks, kam nav gana.
3 "Man ir niknas dusmas uz šiem ganiem, un vadītājus āžus Es gribu piemeklēt; jo Tas Kungs Cebaots tagad rūpējas par Savu ganāmo pulku, par Jūdas namu, Viņš to izredzējis par Savu brašāko cīņas zirgu karā.
4 Stūrakmeņiem, telšu vadžiem, cīņas lokiem un valdniekiem jānāk no viņu pašu vidus.
5 Viņi visi kopā būs kā varoņi, kas cīņas karstumā pretinieku iemin dubļos, un viņi cīnīsies varonīgi, jo Tas Kungs būs ar viņiem, un jātnieki ar saviem zirgiem paliks kaunā.
6 Es stiprināšu Jūdas namu un izglābšu Jāzepa namu un atjaunošu arī viņu spēku, jo Es esmu viņiem žēlīgs, un viņiem būs jābūt, kā viņi bija, it kā Es viņus nekad nebūtu noraidījis; Es, Tas Kungs, viņu Dievs, uzklausīšu viņus.
7 Un Efraima ļaudis būs kā varoņi un viņu sirdis būs jautras kā no vīna; viņu bērni to redzēs un priecāsies, un viņu sirdis priekā uzgavilēs Tam Kungam!
8 Es saukdams tos aicināšu un sapulcināšu viņus, jo Es tos izglābu; un viņiem būs vairoties, kā viņi agrāk vairojās.
9 Es viņus gan biju izklīdinājis tautu starpā, bet viņi tomēr atcerējās Mani svešās zemēs; tādēļ tie paliks dzīvi ar visiem saviem bērniem un atgriezīsies atpakaļ.
10 Es viņus atvedīšu atpakaļ no Ēģiptes zemes un viņus salasīšu no Asīrijas, un novietošu viņus Gileāda zemē un Libanonā, un viņiem visiem tur nepietiks vietas.
11 Kad viņi ies caur bēdu jūru un sitīs jūras viļņus, tad izsīks visas Nīlas straumes; Asīrijas lepnība taps pazemota, Ēģiptes scepteris kļūs nevarīgāks un beidzot izgaisīs.
12 Un Es tos stiprināšu paļāvībā uz To Kungu, un viņi staigās Tā Kunga Vārdā!" saka Tas Kungs.
/Caharijas 11:1-17/
1 Atver, ak, Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus!
2 Vaimanājiet, cipreses, ka ciedri ir nogāzti un paši diženākie koki ir nopostīti! Vaimanājiet, Basanas ozoli, ka nogāzts ir biezais mežs!
3 Klau, kā vaimanā gani, jo viņu krāšņās ganības ir pagalam! Klau, kā rūc lauvas, jo izpostīts ir arī Jordānas biezokņu skaistums!
4 Tā sacīja man Tas Kungs, mans Dievs: "Gani kaujamās avis!
5 Jo viņu īpašnieki nokauj viņas, neuzskatīdami to ne par kādu grēku, pārdod un saka: slavēts lai ir Tas Kungs, es tagad esmu bagāts! - Un paši gani arī viņas netaupa.
6 Tāpēc Es arī nesaudzēšu zemes iedzīvotājus, saka Tas Kungs, un redzi, Es nodošu ļaudis katru atsevišķi otra rokā un mjsava ķēniņa rokā; lai tad viņi arī sagrauj zemi, un Es neglābšu nevienu no viņu pašu rokām."
7 Un tā es ganīju kaujamās avis, visvairāk nožēlojamās avju starpā, un iegādājos sev divas ganu kūjas: vienu es nosaucu par Laipnību un otru par Vienprātību. - Un tā es ganīju avis.
8 Vienā mēnesī es atlaidu trīs ganus, tie man bija apnikuši, un arī viņi negribēja vairs mani.
9 Tālāk es teicu: "Es jūs ilgāk vairs neganīšu; kas mirst, lai mirst, kam draud iznīcība, lai iznīkst; un pārējās, kas paliek, lai aprij cita citu!"
10 Es tad paņēmu savu kūju Laipnību un to salauzu, lai uzteiktu savu derību, ko es biju noslēdzis ar visām tautām.
11 Tā nu derība arī tika tanī dienā lauzta; tās nabaga avis, kas mani ievēroja, atzina, ka tāds ir bijis Tā Kunga vārds.
12 Un, kad es viņiem teicu: ja jums labpatīk, tad dodiet man atlīdzību, ja nē, tad lai paliek! - tad viņi izmaksāja man, cik es biju nopelnījis, nosvērdami man trīsdesmit sudraba gabalus.
13 Un Tas Kungs man sacīja: "Nomet šo slaveno algu, par kuras cienīgu viņi Mani atzinuši, podniekam!" Es paņēmu trīsdesmit sudraba gabalus un iemetu tos Tā Kunga namā podniekam.
14 Tad es salauzu savu otru gana kūju Vienprātību par zīmi tam, ka es sarauju brālību starp Jūdu un Israēlu.
15 Un Tas Kungs teica man: "Ņem vēlreiz savās rokās ģeķīgā gana rīkus!
16 Jo redzi, Es likšu darboties zemē ganam, kas par bojā ejošo nerūpējas, noklīdušo nemeklē un salauzto nedziedē, kā arī veselo neapgādā, turpretī treknās avs gaļu apēd ar baudu un nomauc pat viņas nagus.
17 Lai bēdas tam nederīgajam ganam, kas atstāj savu ganāmpulku! Lai zobens skar viņa roku un viņa labo aci! Viņa roka lai kaltin sakalst, un viņa labā acs lai pavisam izdziest!"