Šajā nedēļā Jāņa Rozes apgāds izdevis mūsu draudzes mācītāja Krista Kalniņa dzejoļu krājumu „Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa”. Tajā mācītājs Krists apkopojis 15 gadu garumā pierakstītus dzejoļus. Šajā gadā, domājot par savu dzimšanas dienu, Kristam radās vēlme uzdāvināt ko cilvēkiem, kuri ir līdzās viņa dzīvē, kuri ir svarīgi, un kuri ļāvuši tapt par tādu cilvēku, kāds Krists ir šobrīd. Un šī vēlme Kristu aizvedusi līdz mirklim, kurā sapratis, ka dāvana būs viņa dzejoļi.
Krists teic, ka dzejas rakstīšana skan pārāk neparasti, lai ar to asociētu sevi. Viņš dzeju pieraksta. Viņa radītie dzejoļi ir patiesības brīži, kurā Krists atklāj sevi, neslēpjot savas sajūtas un dvēseles stāvokli.
Krists stāsta: „Dzeja man ir kaut kas kails. Kad es rakstu dzejoļus, es gribu būt patiess. Es neslēpjos. Es mēģinu būt patiess ar Dievu un sevi. Šobrīd, kad dzejoļu grāmata ir izdota, manī ir arī liels pārdzīvojums. Es atklāju par sevi kaut ko ļoti dziļu. Mēs, cilvēki, parasti neatklājamies viens otram tik dziļi. Dzejoļi ir pats dziļākais mirklis, kur es atklāju un atveru sevi citiem cilvēkiem. Man ir svarīgi, lai dzejā ir šis kailums, godīgums, lai tas ir visdziļākajā līmenī. Un tas ir tas, kas attaisno šo sajūtu, šo dzejoli. Šajā grāmatiņā visdziļāk esmu atklājis to, kas ir manas cīņas, zaudējumi, uzvaras, ilgas, izmisums, mīlestība.”
Dzejas krājuma nosaukums ir „Niekkalbīša dzejoļu grāmatiņa”. Krists kā Niekkalbīti grāmatā sevi atklāj divās formās.
„Niekkalbītis ir vārdiņš, kas „atnāca” pilnīgi neparastā brīdī, ar ļoti bērnišķīgu lūgšanas sajūtu. Niekkalbītim sevī es redzu divas formas. Vienā no tām es esmu kā cilvēks pret pasauli. Niekkalbītis, kurš mēģina iet un uzticēties, kaut kur pieviļās, ievainojās un iesāpinās. Otra ir Niekkalbīša padošanās vieta Dievam, kur es mācos būt Dieva priekšā - vientiesīgs atdot savu gribu, meklēt Viņa gribu, meklēt viņā mīlestību.”
Krists stāsta par dzejas radīšanas mirkli, par sajūtām, un par to, kā tās pārtop vārdos:
„Viena ļoti spēcīga vīzija manī ir tā, ka dvēsele ir kā koka vai priedes stumbrs, un, kad tajā kaut kas ietriecas, tad izlīst šie sveķi, šīs dzintara asaras. Sajūtu arī dzejoļu tapšanu kā piedzimšanas brīžus. Ir kāds notikums, kaut kas manī dziļi ievibrējas, saskaras, mijiedarbojas, piemēram, bieži tā ir sajūtu mijiedarbība ar cilvēkiem. Tad pat nav jārunā. Acīm neredzamajā saskarsmes brīdī es piedzīvoju uzplaiksnījumu, es sajūtu sevī dziļāk otra cilvēka, notikuma vai Dieva klātbūtni, un tas pēkšņi nes sev līdzi domas, sajūtas, kuras iemiesojas vārdos, teikumos, dzejoļos. Caur radošo procesu es izdzīvoju savas dvēseles kailumu un patiesumu.”
Mācītāja Krista Kalniņa novēlējums Tev, lasītāj!
„Ar šo dzejoļu grāmatu es esmu piepildījis savas sirds dziļāko vēlmi pateikties daudziem cilvēkiem par viņu mīlestību, lūgšanām un rūpēm, kuras esmu cauri gadiem saņēmis. Un es nesaucu viņus vārdā, jo viņu ir noteikti daudz vairāk nekā es pats spēju pat apzināties. Un es ceru, ka dzejoļi būs kā iedrošinājums un palīgs katram lasītājam meklēt cauri dzīvei vienīgo, kurš mirušu dvēseli augšāmceļ un dara patiesi laimīgu un dzīvu – Dieva Mīlestību.”
