Psalmi/9:1-6/
Jaunā Derība /Mt. 10:32-11:15/
Vecā Derība /1.Mozus 27:1-28:22/
PSALMI
/9:1-6/
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma pēc meldijas "Mirsti par dēlu".
2 Es pateikšos Tam Kungam no visas sirds, es sludināšu visus Tavus brīnumus.
3 Es priecāšos par Tevi un līksmošu, dziedāšu Tavam Vārdam, Tu, Visuaugstākais!
4 Mani ienaidnieki ir atkāpušies, ir krituši un gājuši bojā Tavā priekšā,
5 jo Tu esi iztiesājis manu taisno lietu, esi sēdējis Savā goda krēslā kā taisnīgs tiesnesis.
6 Tu esi iztrūcinājis neticīgos un iznīcinājis bezdievīgos, viņu vārdus Tu esi izdzēsis uz mūžu mūžiem.
JAUNĀ DERĪBA
/Mt. 10:32-42/
32 Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
33 Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.
34 Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.
35 Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti.
36 Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki.
37 Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts.
38 Un, kas savu krustu neuzņemas un Man neseko, tas Manis nav vērts.
39 Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.
40 Kas jūs uzņem, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis.
41 Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.
42 Un, kas dzirdinās vienu no šiem mazākajiem tikai ar kausu auksta ūdens mācekļa vārdā, patiesi Es jums saku: tam sava alga nezudīs."
/Mt. 11:1-15/
1 Un notika, kad Jēzus pavēles Saviem divpadsmit mācekļiem bija pabeidzis, tad Viņš no turienes aizgāja mācīt un sludināt viņu pilsētās.
2 Un, kad Jānis cietumā par Kristus darbiem dzirdēja, viņš sūtīja divi no saviem mācekļiem
3 un lika Viņam sacīt: "Vai Tu esi Tas, kam jānāk, jeb vai mums citu gaidīt?"
4 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Noeita un atsakait Jānim, ko jūs dzirdat un redzat:
5 akli redz, tizli iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts.
6 Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."
7 Kad tie aizgāja, Jēzus iesāka runāt uz ļaudīm par Jāni: "Ko jūs esat izgājuši tuksnesī skatīt? Vai kādu niedri, ko vējš šurpu turpu šauba?
8 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu cilvēku mīkstās drēbēs? Redzi, kas mīkstas drēbes valkā, tie ir ķēniņu namos.
9 Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu pravieti? Tiešām, Es jums saku, tas ir augstāks nekā pravietis.
10 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs Tev ceļu sataisīt. -
11 Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju; bet mazākais Debesu valstībā ir lielāks par viņu.
12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.
13 Jo visi pravieši un bauslība pravietojuši līdz Jānim.
14 Un, kad jūs gribat saprast, viņš ir Ēlija, kam bija jānāk.
15 Kam ausis ir, tas lai dzird.
VECĀ DERĪBA
/1.Mozus 27:1-46/
1 Un notika, kad Īzāks bija palicis vecs un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka viņš vairs nevarēja redzēt, tad viņš ataicināja savu vecāko dēlu Ēsavu un sacīja tam: "Mans dēls." Un tas viņam atbildēja: "Te es esmu!"
2 Un viņš sacīja: "Redzi, es esmu vecs palicis, un es nezinu, kad miršu.
3 Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu.
4 Gatavo man ēdienu, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu."
5 Bet Rebeka dzirdēja Īzāku ar Ēsavu, savu dēlu, tā runājam; un Ēsavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu.
6 Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: "Redzi, es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēsavu, tavu brāli, sacīdams:
7 atnes man medījumu un gatavo man ēdienu, ka varu ēst un tevi svētīt Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu.
8 Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu:
9 ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus labus āzīšus. Es no tiem sagatavošu ēdienu tavam tēvam tā, kā viņam patīk.
10 Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī."
11 Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēsavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds.
12 Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai."
13 Tad viņa māte atbildēja: "Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi mani un ej un dabū man."
14 Un viņš aizgāja un ņēma, un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja ēdienu, kā viņa tēvam patika.
15 Un Rebeka paņēma Ēsava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam.
16 Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu.
17 Un viņa lika Jēkaba, sava dēla, rokās ēdienu un maizi, ko bija gatavojusi.
18 Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: "Mans tēvs." Un tas atbildēja: "Te es esmu. Kas tu esi, mans dēls?"
19 Un Jēkabs sacīja savam tēvam: "Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es esmu darījis, kā tu man sacīji. Celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt."
20 Un Īzāks sacīja savam dēlam: "Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?" Un viņš atbildēja: "Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt."
21 Tad Īzāks sacīja Jēkabam: "Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne."
22 Un Jēkabs tuvojās savam tēvam Īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: "Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēsava rokas."
23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēsava rokas. Un viņš to svētīja.
24 Un viņš sacīja: "Vai tu tiešām esi mans dēls Ēsavs?" Un viņš sacīja: "Es tas esmu."
25 Tad viņš sacīja: "Cel man to priekšā, lai es varu ēst no medījuma, mans dēls, ka varu tevi svētīt." Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra.
26 Un viņa tēvs Īzāks sacīja viņam: "Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls."
27 Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu, un viņš to svētīja, sacīdams: "Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Tas Kungs ir svētījis.
28 Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna.
29 Un tautas lai smagi strādā tev, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks saviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai tas, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī."
30 Un, tikko Īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva Īzāka, tā Ēsavs, viņa brālis, nāca no savām medībām.
31 Un arī tas sagatavoja ēdienu, nesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: "Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt."
32 Tad viņa tēvs Īzāks tam sacīja: "Kas tu esi?" Un viņš sacīja: "Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs."
33 Tad Īzāks izbijās bez mēra un sacīja: "Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu svētījis, un tas arī paliks svētīts."
34 Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas brēkdams brēca un rūgti raudāja un sacīja savam tēvam: "Svētī arī mani, mans tēvs."
35 Un viņš sacīja: "Tavs brālis ir nācis ar viltu un paņēmis tavu svētību."
36 Tad Ēsavs sacīja: "Patiešām, viņa vārds ir Jēkabs, un viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību." Un tas teica: "Vai tev priekš manis vairs nav atlikusies nekāda svētība?"
37 Un Īzāks atbildēja un sacīja Ēsavam: "Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem viņa brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris; bet tev? Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?"
38 Un Ēsavs sacīja savam tēvam: "Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs." Un viņš pacēla savu balsi un raudāja.
39 Tad viņa tēvs Īzāks atbildēja un sacīja viņam: "Redzi, bez zemes treknuma būs tava apmešanās vieta un bez debess rasas no augšienes.
40 No sava zobena tu dzīvosi, un savam brālim tu kalposi, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla."
41 Un Ēsavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: "Gan manam tēvam drīz nāks bēdu laiki; tad es nokaušu savu brāli Jēkabu."
42 Bet Rebekai tika atstāstīti Ēsava, viņas vecākā dēla, vārdi, un viņa sūtīja kādu un pasauca Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un sacīja tam: "Redzi, tavs brālis Ēsavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut.
43 Tagad, mans dēls, klausi mani, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Hāranu.
44 Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norimst,
45 kamēr tava brāļa dusmas no tevis novirzās un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?"
46 Un Rebeka sacīja Īzākam: "Man ir apnicis dzīvot Heta meitu tuvumā. Ja Jēkabs arī ņem sievu no Heta meitām, šīs zemes meitām, kam tad man vairs dzīvot?"
/1.Mozus 28:1-22/
1 Tad Īzāks aicināja Jēkabu un svētīja to un pavēlēja tam, sacīdams: "Tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām.
2 Celies, ej uz Mezopotāmiju, uz Betuēla, savas mātes tēva, namu un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa meitām.
3 Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu,
4 un lai Viņš tev un taviem pēcnācējiem dod Ābrahāma svētību, ka tu iemanto to zemi, kurā tu mīti kā svešinieks un kuru Dievs ir devis Ābrahāmam."
5 Tā Īzāks atlaida Jēkabu, un tas devās uz Mezopotāmiju pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Rebekas, Jēkaba un Ēsava mātes, brāļa.
6 Un Ēsavs redzēja, ka Īzāks Jēkabu bija svētījis un bija to sūtījis uz Mezopotāmiju ņemt sievu no turienes un ka viņš, to svētījot, bija tam pavēlējis, sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kānaāna meitām,-
7 un ka Jēkabs bija uzklausījis savu tēvu un savu māti un aizgājis uz Mezopotāmiju.
8 Un Ēsavs arī redzēja, ka Īzākam, viņa tēvam, Kānaāna meitas nebija pa prātam.
9 Tad Ēsavs devās pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebojota māsu.
10 Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu.
11 Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā.
12 Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.
13 Un redzi, Tas Kungs stāvēja augšgalā un sacīja: "Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzāka Dievs! To zemi, uz kuras tu guli, Es došu tev un taviem pēcnācējiem.
14 Un tavi pēcnācēji būs kā zemes pīšļi, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un tevī un tavos pēcnācējos visas zemes tautas būs svētītas.
15 Un redzi, Es esmu ar tevi, un Es tevi pasargāšu it visur, kur tu ej, un Es likšu tev atgriezties šinī zemē, jo Es tevi neatstāšu, līdz kamēr izdarīšu, ko Es esmu tev sacījis."
16 Un Jēkabs uzmodās no miega un sacīja: "Tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, bet es to nezināju."
17 Un viņam kļuva bail, un tas sacīja: "Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir debesu vārti."
18 Un Jēkabs pamodās no rīta un ņēma akmeni, ko savā pagalvī bija licis, un cēla to par piemiņas akmeni un lēja eļļu pār tā virsu.
19 Un viņš nosauca šīs vietas vārdu: Bētele, bet iepriekš pilsētu sauca Lūza.
20 Un Jēkabs deva solījumu, sacīdams: "Ja Dievs būs ar mani un pasargās mani šinī ceļā, ko es eju, un dos man maizi, ko ēst, un drēbes, ar ko ģērbties,
21 un liks man sveikam atgriezties savā tēva namā, tad Tas Kungs man būs par Dievu.
22 Bet šis akmens, ko es esmu cēlis par piemiņas akmeni, taps par Dieva namu; un no visa, ko Dievs man dos, es desmito tiesu došu Viņam."
Comments