• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 31.marts

Psalmi /39:1-14/

Jaunā Derība /Lk. 8:19-39/

Vecā Derība /4.Moz. 29:12-31:24/


PSALMI

/39:1-14/

1 Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.

2 Es biju apņēmies:"Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā."

3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.

4 Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli:

5 "Dari man zināmu, Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!

6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela.)

7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.

8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.

9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!

10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveru, jo Tu esi to tā nolicis.

11 Atlaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznīcina.

12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela.)

13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.

14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!"


JAUNĀ DERĪBA

/Lk. 8:19-39/

19 Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ.

20 Un Viņam deva ziņu un sacīja: "Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt."

21 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara."

22 Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas.

23 Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās.

24 Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi.

25 Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?"

26 Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.

27 Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.

28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani."

29 Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.

30 Tad Jēzus viņam jautāja: "Kā tevi sauc?" Viņš sacīja: "Leģions." Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.

31 Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.

32 Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās - un Viņš tiem to atļāva.

33 Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.

34 Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.

35 Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.

36 Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.

37 Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.

38 Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:

39 "Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis." Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.



VECĀ DERĪBA

/4.Moz. 29:12-39/

12 Un arī septītā mēneša piecpadsmitajā dienā jums ir noturama svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt, jums septiņas dienas svinami svētki Tam Kungam.

13 Un jums jāpienes dedzināmais upuris, uguns upuris, par patīkamu smaržu Tam Kungam: trīspadsmit jauni vērši, divi auni, četrpadsmit jēri, kas gadu veci,- tie visi lai ir bez vainas.

14 Un tāpat sagatavojiet tā ēdamo upuri no smalkiem kviešu miltiem, kas sajaukti ar eļļu, trīs desmitdaļas uz ikvienu no trīspadsmit vēršiem, divas desmitdaļas uz katru no diviem auniem

15 un pa vienai desmitdaļai uz ikkatru no četrpadsmit jēriem;

16 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

17 Bet otrā dienā: divpadsmit jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

18 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

19 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un to dzeramiem upuriem.

20 Bet trešajā dienā: vienpadsmit jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

21 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

22 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

23 Un ceturtajā dienā: desmit jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

24 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

25 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

26 Un piektajā dienā: deviņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

27 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

28 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

29 Un sestajā dienā: astoņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

30 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

31 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramiem upuriem.

32 Un septītajā dienā: septiņus jaunus vēršus, divus aunus, četrpadsmit jērus, kas gadu veci un bez vainas,

33 un to ēdamos upurus un dzeramos upurus gan pie vēršiem, gan pie auniem un pie jēriem pēc to skaita, kā pienākas;

34 un vienu āzi grēku upurim klāt pie ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

35 Astotajā dienā jums ir noturama svēta sapulce; nekādu darbu jums nebūs darīt.

36 Un jums jāatnes dedzināmais upuris, uguns upuris, par patīkamu smaržu Tam Kungam: viens jauns vērsis, viens auns un septiņi jēri, kas gadu veci un bez vainas,

37 un to ēdamie upuri un dzeramie upuri gan pie vērša, gan pie auna un pie jēriem pēc viņu skaita, kā pienākas;

38 un vienu āzi grēku upurim klāt pie pastāvīgā ikdienas dedzināmā upura līdz ar tā ēdamo upuri un dzeramo upuri.

39 To visu jūs rīkojiet Tam Kungam noteiktos svētku laikos, kādi jums ir, klāt pie jūsu solījumu upuriem un jūsu labprātīgiem upuriem, jūsu dedzināmiem upuriem un jūsu ēdamiem upuriem, un jūsu dzeramiem upuriem, un jūsu pateicības upuriem."


/4.Moz. 30:1-17/

1 Un Mozus visu izstāstīja Israēla bērniem, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis.

2 Un Mozus sacīja Israēla cilšu galvenajiem: "Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs ir devis kā pavēli:

3 ja kāds vīrs dod solījumu Tam Kungam vai zvērē zvērestu, savai dvēselei ko aizliegdams, tad lai tas savu vārdu nelauž; viss, kas ir ticis ar viņa muti izteikts, tas lai arī tiek izpildīts.

4 Un, ja kāda sieva, solījumu dodama, Tam Kungam apsolās un paliek, pati sev ko aizliegdama, sava tēva namā savā jaunavībā,

5 un kad viņas tēvs dzird par šo solījumu un tiem aizliegumiem, kādus tā savai dvēselei uzlikusi, un ja tad viņas tēvs par visu to tās priekšā cieš klusu,- tad visiem viņas solījumiem ir jāpaliek spēkā un visiem aizliegumiem, ar kādiem tā sev ko aizliegusi, jākļūst izpildītiem.

6 Bet, ja viņas tēvs to aizliedz tanī pašā dienā, kad viņš to dzird, tad nevienam no viņas solījumiem vai aizliegumiem, ko tā savai dvēselei uzlikusi, nav jāstājas spēkā, un Tas Kungs viņai piedos, jo viņas tēvs to viņai bija aizliedzis.

7 Bet, ja viņa jau dzīvo pie sava vīra un tad devusi kādu solījumu vai ar savām lūpām ko nepārdomātu izteikusi, ar ko viņa pati ir aizliegumu sev uzlikusi,

8 tad, ja viņas vīrs to dzird un tanī pašā dienā, kad tas to dzird, cieš par to klusu,- tad viņai savs solījums ir jāpilda, un tiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, jākļūst izpildītiem.

9 Bet, ja viņas vīrs tanī dienā, kad to dzird, viņai to aizliedz, tad viņš iznīcina tās solījumu, kas bijis pār viņas dvēseli, un arī neapdomāto vārdu, kas nācis no viņas lūpām, ar ko tā savai dvēselei bija ko aizliegusi, un Tas Kungs viņai piedos.

10 Bet atraitnes vai atstātas sievas solījums, viss, ko tā savai dvēselei aizliegusi, ir jātur.

11 Bet, ja sieva jau sava vīra namā ir solījumu devusi jeb uzlikusi savai dvēselei kādu solījumu ar zvērestu

12 un viņas vīrs to ir dzirdējis un tās priekšā ir cietis klusu, tai neaizliegdams, tad visiem tās solījumiem ir jāpaliek spēkā un arī visiem aizliegumiem, ko viņa uzlikusi savai dvēselei, ir jātiek izpildītiem.

13 Bet, ja viņas vīrs tos ir tanī pašā dienā tūliņ atcēlis, kad viņš visu to ir dzirdējis, kas nācis no viņas lūpām tai laikā, tad viņas solījumiem un viņas aizliegumiem savai dvēselei nav jātiek izpildītiem; viņas vīrs tos ir atcēlis, un Tas Kungs viņai piedos.

14 Ikvienu solījumu un ikvienu solījumu, ko vien viņa zvērēdama aizliegusi savai dvēselei, viņas vīrs var pieļaut vai arī atcelt.

15 Bet, ja viņas vīrs par visu diendienā cieš klusu, tad ar to viņš ir apstiprinājis visus viņas solījumus vai visus viņas aizliegumus, ko tā uzņēmusies uz savu dvēseli; viņš tos ir apstiprinājis ar to, ka viņš par to ir cietis klusu tanī dienā, kad tos dzirdēja.

16 Bet, ja viņš tos atceļ pēc tam, kad viņš par tiem bija dzirdējis, tad tam pašam ir jānes viņas vaina."

17 Šie ir likumi, ko Tas Kungs kā pavēles ir devis Mozum: starp vīru un sievu, starp tēvu un jaunu meitu, kamēr tā vēl ir bez vīra sava tēva namā.


/4.Moz. 31:1-24/

1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu:

2 "Atrieb apvainojumus, ko Israēla bērni ir cietuši no midiāniešiem, tad tu tapsi piepulcināts saviem ļaudīm."

3 Tad Mozus runāja uz tautu, sacīdams: "Apbruņojiet no sava vidus vīrus karam, lai tie iziet pulkos cīņā pret midiāniešiem un lai Tā Kunga atriebība nāktu pār Midiānu.

4 Jums jāsūta karā pa tūkstotim no katras Israēla cilts."

5 Tā tika nodoti no Israēla tūkstošiem pa tūkstotim no katras cilts, pavisam divpadsmit tūkstoši karam bruņotu vīru.

6 Un Mozus tos sūtīja kara gaitās pa tūkstotim no katras cilts, un viņiem līdzi arī Pinehasu, priestera Ēleāzara dēlu, ar svētajiem piederumiem un viņa ziņā nodotajām trauksmes taurēm.

7 Un tie izgāja pret Midiānu, kā Tas Kungs to bija Mozum pavēlējis, un viņi nokāva ikvienu vīriešu kārtas pretinieku.

8 Un tie nokāva līdz ar pārējiem arī Midiāna ķēniņus Eviju, Rekemu, Cūru, Hūru un Rēbu, tie bija pieci Midiāna ķēniņi, un arī Bileāmu, Beora dēlu, viņi nokāva ar zobenu.

9 Un Israēla bērni aizveda gūstā midiāniešu sievas līdz ar viņu bērniem un visus viņu lopus, un visus viņu ganāmpulkus, un visu viņu īpašumu par laupījumu.

10 Un visas viņu pilsētas līdz ar viņu mājvietām un nometņu vietām tie sadedzināja ar uguni.

11 Un tie ņēma kā gūstekņus un laupījumu visu, gan cilvēkus, gan lopus,

12 un noveda pie Mozus un priestera Ēleāzara un pie Israēla bērnu draudzes visu, ko tie bija gūstījuši, saņēmuši un salaupījuši, uz nometni Moāba klajumā, kas ir pāri Jordānai pretī Jērikai.

13 Bet Mozus un priesteris Ēleāzars, un visi draudzes galvenie izgāja tiem pretī ārpus nometnes.

14 Un Mozus apskaitās uz karapulku pavēlniekiem, uz tiem, kuri bija virsnieki pār tūkstošiem, un uz tiem virsniekiem, kuri bija pār simtiem, uz visiem, kas atgriezās no karagājiena.

15 Un Mozus tiem sacīja: "Kā tas nākas, ka jūs esat atstājuši visas sievas dzīvas?

16 Redzi, viņas bija pēc Bileāma padoma kļuvušas par iemeslu tam, ka Israēla bērni sacēlās pret To Kungu Peora dēļ, tādēļ nāca mocība pār Tā Kunga draudzi.

17 Bet tagad nokaujiet visus bērnus, kas ir vīriešu kārtas, un nokaujiet visas sievas, kas vīru ir pazinušas un pie vīra gulējušas;

18 bet ikvienu sieviešu kārtas bērnu un tās sievas, kuras vēl vīru nav pazinušas, kuras nav gulējušas pie vīra, tās atstājiet sev dzīvas.

19 Un uzceliet sev teltis ārpus nometnes un palieciet ārā septiņas dienas ikviens, kas ir nokāvis cilvēku, un ikviens, kas ir aizskāris nokautu. Visiem trešajā un septītajā dienā ir jāšķīstās no grēkiem, gan jums pašiem, gan jūsu gūstekņiem.

20 Un visas drēbes un ikviens ādas priekšmets, un viss, kas darināts no kazu vilnas, un visi koka rīki jums ir jāšķīsta!"

21 Un priesteris Ēleāzars sacīja visiem karavīriem, kas bija gājuši karot: "Šis ir bauslības likums, ko Tas Kungs Mozum ir pavēlējis:

22 zeltu un sudrabu, varu un dzelzi, alvu un svinu,

23 visu, kas panes uguni, to arī lieciet ugunī, tad tās lietas ir atkal šķīstas; tomēr šīs lietas vēl ir apslakāmas ar šķīstīšanas ūdeni, lai tās būtu šķīstas; bet visus tos priekšmetus, kas uguni nepanes, tos laidiet caur ūdeni.

24 Un jums arī būs mazgāt savas drēbes septītajā dienā, tad arī jūs būsit kļuvuši šķīsti, un pēc tam jums būs iespējams atgriezties nometnē."