Psalmi /69:29-37/
Jaunā Derība /Apustuļu darbi 1:23-2:21/
Vecā Derība /2.Samuēla 5:6-6:23/
PSALMI
/69:29-37/
29 Lai viņi tiek izdzēsti no dzīvības grāmatas, lai viņus nepieraksta pie taisnajiem!
30 Bet es esmu nonīcis un pilns sāpju, Tava palīdzība, ak, Dievs, lai mani uztur!
31 Es slavēšu Dieva Vārdu ar dziesmu un godināšu Viņu ar pateicību.
32 Tas Tam Kungam patiks labāk nekā liellopi, nekā vērsis ar ragiem un šķeltiem nagiem.
33 Skatieties, jūs pazemīgie, un priecājieties, jūs Dieva meklētāji! Lai atspirgst jūsu sirds,
34 jo Tas Kungs uzklausa nabagus un nenicina Savus sagūstītos.
35 Lai Viņu slavē debess un zeme, jūras un viss, kas tur kustas!
36 Un taču Dievs atpestīs Ciānu un uzcels Jūdas pilsētas, lai tās ļaudīm kļūst par mājvietu un īpašumu.
37 Un Viņa kalpu dzimums tās iemantos, un, kas Viņa Vārdu mīl, tie tur dzīvos.
JAUNĀ DERĪBA
/Apd. 1:23-26/
23 Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju.
24 Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: "Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis
25 uzņemties kalpošanu un apustuļa darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā."
26 Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem.
/Apd. 2:1-21/
1 Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā;
2 un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,
3 un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem,
4 un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
5 Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess;
6 kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā.
7 Tie sabijās un brīnīdamies sacīja: "Vai visi šie, kas runā, nav galilieši?
8 Kā tad mēs ikviens dzirdam savu dzimto valodu -
9 partieši, mēdieši, ēlāmieši un kas dzīvojam Mezopotāmijā, Jūdejā un Kapadoķijā, Pontā un Āzijā,
10 Frīģijā un Pamfīlijā, Ēģiptē un Lībijas novados uz Kirēnas pusi, un še uz dzīvi apmetušies romieši, jūdi un prosēliti,
11 krētieši un arābi, mēs dzirdam tos mūsu pašu valodās Dieva lielos darbus paužam."
12 Izbijušies un neziņā būdami, tie visi cits citam jautāja: "Kas tas ir?"
13 Bet citi zobodamies sacīja: "Tie salda vīna pilni."
14 Bet Pēteris, nostājies ar tiem vienpadsmit, iesāka runāt un tiem sacīja: "Jūs, jūdi un visi, kas Jeruzālemē dzīvojat, lai tas jums ir zināms, un iegaumējiet manus vārdus;
15 šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda,
16 bet te piepildās pravieša Joēla vārdi:
17 tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu, un jūsu dēli un jūsu meitas pravietos, un jūsu jaunekļi redzēs parādības, un jūsu sirmgalvji sapņos sapņus.
18 Un arī pār Saviem kalpiem un Savām kalponēm Es tanīs dienās izliešu no Sava Gara, un tie pravietos.
19 Un Es došu brīnumus augšā pie debesīm un zīmes apakšā virs zemes: asinis un uguni, un dūmus, un tvaiku.
20 Saule pārvērtīsies tumsā un mēness asinīs, pirms nāks Tā Kunga lielā un spožā diena.
21 Un ikviens, kas Tā Kunga Vārdu piesauks, tiks izglābts.
VECĀ DERĪBA
/2Sam. 5:6-25/
6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: "Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie," - domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs.
7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta.
8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: "Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele." Tāpēc mēdz sacīt: "Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā."
9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī - un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi un no tā visapkārt uz visām pusēm.
10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu.
11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, arī namdarus un akmeņkaļus mūriem, un tie uzcēla Dāvidam pili.
12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ.
13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakussievu pēc tam, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu.
14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans,
15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija,
16 Ēlišāma, Elijada un Ēlifelets.
17 Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni.
18 Kad filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā,
19 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?" Un Tas Kungs atbildēja Dāvidam: "Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!"
20 Tad Dāvids nonāca līdz Baal-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: "Tas Kungs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem pirms manis, itin kā ūdens izlaužas!" Tādēļ šo vietu nosauca vārdā Baal-Peracima.
21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu.
22 Un filistieši vēlreiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā.
23 Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura!
24 Un, kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pasteidzies, jo tad Tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu karapulku."
25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.
/2Sam. 6:1-23/
1 Pēc tam Dāvids sapulcināja visus izlasītos vīrus Israēlā, trīsdesmit tūkstošus vīru.
2 Tad Dāvids cēlās un gāja ar visiem ļaudīm, kas bija pie viņa, uz Baalu Jūdā, lai no turienes atvestu Dieva šķirstu, kas ir nosaukts Dieva, Tā Kunga Cebaota, Vārdā, kas valda pār ķerubiem.
3 Un tie veda Dieva šķirstu, kas bija uzlikts uz jauniem ratiem, bet tas bija iznests no Abinadaba nama, kas atrodas pakalnā; un Uza un Ahio, Abinadaba dēli, vadīja šos jaunos ratus.
4 Un, kad tie iznesa Dieva šķirstu no Abinadaba nama, kas bija pakalnā, tad Ahio gāja šķirstam pa priekšu.
5 Bet Dāvids un viss Israēla nams līksmojās un dejoja Tā Kunga priekšā, viņi spēlēja ar ciedru koka cītarām, arfām, rokas bungām, ar zvārguļiem un zvaniem.
6 Kad tie nonāca pie Nahona labības mjklona, tad Uza izstiepa savu roku pret Dieva šķirstu, lai to cieši saturētu, jo mjvērši paklupa.
7 Tad Tā Kunga dusmas iekaisa pret Uzu, un Dievs viņu tur bargi sodīja, jo tas bija izdarījis pārkāpumu, un viņš turpat pie Dieva šķirsta nomira.
8 Un Dāvids bija satriekts, ka Tas Kungs lauzdams lauza Uzas dzīvību; tāpēc šīs vietas vārds tika nosaukts Perec-Uza, un tā līdz šai dienai.
9 Bet Dāvids tanī dienā stipri izbijās Tā Kunga priekšā, tā ka viņš izsaucās: "Kā Dieva šķirsts var nākt pie manis?"
10 Un Dāvids negribēja ļaut Tā Kunga šķirstu vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet viņš novirzīja to uz Obed-Edoma, kāda gātieša, namu.
11 Un Tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus; un Tas Kungs svētīja Obed-Edomu un visu viņa namu.
12 Kad ķēniņam Dāvidam tika paziņots, ka Tas Kungs ir Obed-Edoma namu un visu, kas tam pieder, svētījis Dieva šķirsta labad, tad Dāvids gāja un pilns prieka pārveda Dieva šķirstu no Obed-Edoma nama kalnup uz paša Dāvida pilsētu.
13 Kad Tā Kunga šķirsta nesēji bija pagājuši sešus soļus, tad viņš upurēja vērsi un barotu teļu.
14 Un Dāvids dejoja no visas savas sirds Tā Kunga priekšā, un Dāvids bija apjozts tikai ar linu efodu.
15 Tā Dāvids un viss Israēla nams pārveda kalnup Tā Kunga šķirstu ar gavilēm un taures skaņām.
16 Un notika, kad Tā Kunga šķirstu nesa iekšā Dāvida pilsētā, tad Mihala, Saula meita, bija izliekusies pa logu un skatījās. Kad viņa ieraudzīja ķēniņu Dāvidu lēkājam un dejas solī Tā Kunga priekšā dejojam, viņa to nonicināja un ienīda savā sirdī.
17 Un tie ienesa Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā telts vidū, ko Dāvids bija tam uzcēlis, un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus Tā Kunga priekšā.
18 Kad Dāvids savus dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus bija beidzis upurēt, tad viņš svētīja tautu Tā Kunga Cebaota Vārdā.
19 Un viņš lika izdalīt visai tautai, visai Israēla draudzei, gan vīriem, gan sievām, ikkatram pa maizei, pa gabalam gaļas un pa rozīņu rausim. Un tad visa tauta atgriezās ikviens savās mājās.
20 Kad arī Dāvids atgriezās, lai sveicinātu savu namu, tad Mihala, Saula meita, iznāca Dāvidam pretī un teica: "Cik cienījami gan ir izturējies šodien Israēla ķēniņš, kad viņš bija gandrīz pilnīgi atsedzies savu pavalstnieku kalpoņu acu priekšā, kā to parasti dara tikai nelietīgi vīri!"
21 Bet Dāvids atbildēja Mihalai: "Tas notika Tā Kunga priekšā, kas mani ir izredzējis, mani celdams augstāk par tavu tēvu un tava tēva namu, par valdītāju Tā Kunga tautai, pār Israēlu; un es līksmojos Tā Kunga priekšā.
22 Un es vēl vairāk pazemošos nekā šoreiz un kļūšu zems savās acīs, bet ar tām kalponēm, kuras tu pieminēji, es pieaugšu savā godā."
23 Un Mihala, Saula meita, palika bez bērniem līdz savai miršanas dienai.
Comentarios