Mīļā draudze, tuvojas jaunais gads, arī 2023. gadu jūsmājās aicinām izdzīvot cauri Ģertrūdes draudzes kalendāram. Tas būs pieejams no 15. decembra, ziedojums 5 euro. Šis kalendārs var būt arī brīnišķīga Ziemassvētku dāvana.
Nākamo gadu Ģertrūdē iezīmēs moto “SVĒTIE SVĒTAJIEM”. Tas ik mēnesi atspoguļosies arī mūsu veidotajā kalendārā.
„Svētie svētajiem” - ko šie vārdi katram, kas uzskata sevi par kristīgi ticīgu cilvēku, nozīmē? Kā lai šos vārdus izprotam, kā lai par tiem domājam? Vai tas ir kaut kas tāds, par ko mums vispār būtu jādomā? Vai varbūt svētums un svētie ir palikuši tikai Baznīcas vēsturē kā liecība un liecinieki kristīgās ticības ziedu laikiem? Vai svētie tēvi un mātes, svētie brāļi un māsas, Jēzus Kristus apliecinātāji ir palikuši vēstures lappusēs kā tālas, šodienas cilvēkam nesasniedzamas garīgās virsotnes? Vai jāraugās uz tiem, kā savā laikā norādījis kāds autors “izmiruši visi svētie, pīšļi jāpielūdz”? Vai tomēr arī šodien ir iespējams svētos sastapt? Un, ja ir iespējams, vai varam viņus atpazīt? Vai varbūt svarīgākais jautājums, uz kuru vēlamies saņemt atbildi, skan, vai mūsdienu kristietis var piedzīvot kaut ko no svētuma savā ikdienas dzīvē? Vai svētums ir sastopams un saprotams tikai tad, kad domājam par kristīgo ticību, vai varbūt jautājums par to ir daudz plašāks? Mums daudziem pazīstamais priesteris Henrijs Novens šo jautājumu jau reiz ir uzdevis, nenākot pie konkrētas atbildes. Un viņa uzdotais jautājums grāmatas “Dieva mīļotā dzīve” beigās ir pārsteidzošs: “Vai mūsu pasaulē ir kaut kas tāds, ko mēs varam saukt par “svētu”? Vai starp visām tām lietām, ko darām, cilvēkiem, ko pazīstam, notikumiem, par ko lasām avīzēs vai skatāmies televīzijā, ir kāds vai kaut kas, kas ir pāri tam visam un kam ir iekšējā svētuma īpašība, vai ir kaut kas, kas ir apbrīnas un pielūgsmes vērts?” Šie jautājumi nav viegli vai vienkārši, un tomēr tie ir paši būtiskākie, jo atbildes uz šiem jautājumiem ir izšķirošas ne tikai pašas Kristus Baznīcas, bet visas sabiedrības nākotnei.
2022. gada 18.novembra Valsts svētku uzrunā, mūsu evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags sacīja: ”Nav neviena tāda grēka, ko katrs no mums nespētu izdarīt tad, kad dvēsele ir pazaudējusi svētuma izjūtu. Mums vajag to atgūt.( ..) Raudzīsimies uz Krustā Sisto un augšāmcelto! Viņa vērošana liek pieaugt dzīvinošajai svētuma izjūtai.”
Un ar patiesu dievbijību un pateicību Dievam mēs, Kristum ticīgie, varam sacīt, ka mums ir paveicies. Mēs varam vērot ne tikai mūsu Kungu Jēzu Kristu, bet arī neskaitāmus vīriešus un sievietes, gan tālos, gan tuvos laikos, kuru dzīvēs svētums ir atklājies kā īpaša Dieva Mīlestības un klātbūtnes zīme ne tikai viņiem pašiem, ne tikai sabiedrībai un laikmetam, kurā šie cilvēki dzīvoja, bet, es drosmīgi sacīšu – viņu svētums ir atklājies visas cilvēcei kā vienīgais un patiesais cilvēces glābšanas ceļš. Ļoti ceru, ka nākamgad, ik mēnesi iepazīstoties tuvāk ar kādu no ticīgajiem vīriem un sievām, mūsos, runājot arhibīskapa Jāņa Vanaga vārdiem, pieaugs dzīvinošā svētuma izjūta, kas ne tikai ļaus pašiem iegūt mieru un cerību laikā, kurā jūtamies tik ļoti apdraudēti, bet spēsim to dāvāt arī visiem apkārtējiem. Lūkojoties uz svētajiem vīriem un sievām, kuri ir Kristus Baznīcas patiesās saknes un zari, mūsu īstie garīgie vecāki un vecvecāki, kas mums uzticējuši visskaistāko un īpašāko uzdevumu, mums sevī jāatklāj tā īpašā misija, kāda var tikt dāvāta ticīgam cilvēkam šajā pasaulē – būt par Kristus svētuma lieciniekiem un Augšāmceltā Kristus līdzdalītajiem ik katram, kurš nomaldījies no Patiesības un meklē ceļu uz Glābjošo, Kristus Dzīvību un Spēku dodošo ticības dāvanu.
Comments