2019.gadā Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca svinēja 150 gadu jubileju. Līdzās daudz un dažādiem notikumiem, ko bija iespēja piedzīvot, dažādām aktivitātēm, kurās iesaistīties, nolēmām plašāk iepazīt viens otru un ļaut par mums uzzināt citiem, veidojot intervijas un stāstus par draudzi "150 gadi 150 dienās". Viena no nedēļas dienām tika veltīta sadaļai "Cilvēkos", veidojot šos cilvēkstāstus, centāmies tiem caurvīt vienotu motīvu, kas iezīmē Ģertrūdes 150 gadu jubileju, ticību un mīlestību Jēzum, kalpošanu Dievam. Lasot šīs intervijas, jums būs iespēja uzzināt daudzu ģertrūdiešu atmiņas, ienākot baznīcā, kā un kad viņi šeit nokļuvuši. Tāpat ikviens no intervētajiem atklāja sev tuvu Svēto Rakstu vietu, pie kuras noteikti atgrieztos, atklāja, kurš ir mīļākais un īpašākais dievkalpojuma mirklis. Interviju noslēgumā katram bija iespēja teikt savu sveicienu Ģertrūdes skaistajā jubilejā.
Cik ilgi esi Ģertrūdē?
Ģertrūdē esmu kopš 2009.gada, kad kopā ar vīru Kristu nesen bijām atgriezušies no ASV un viņš tika šeit aicināts kalpot kā draudzes otrais mācītājs. Iesvētīta gan esmu jau nedaudz agrāk - 1995.gadā Rīgas Lutera draudzē.
Kādas ir Tavas pirmās atmiņas par Ģertrūdes draudzi?
Mani pirmie iespaidi par Ģertrūdi ir diezgan saraustīti, jo brīdī, kad ienācu draudzē, man jau bija četri bērni un drīz pieteicās piektais, tāpēc būšana Ģertrūdē tobrīd vairāk saistījās ar dievkalpojumiem, kuru laikā visu laiku kāds no mazajiem jākušina vai jāķer, skraidot pa zāli, un nav brīva brīža, lai vienkārši baudītu Dieva un cilvēku nedalītu klātbūtni. Bet mani ļoti pārsteidza tas, cik ļoti daudz Ģertrūdē ir kalpotāju un cik viņi visi talantīgi un varoši. Iespējams, tā bija lielākā atšķirība no tām draudzēm, kurām bijām piederējuši iepriekš, jo visur citur no "mācītāja kundzes" sagaidīja vai otra darbiņa uzņemšanos un pildīšanu kā pienākumu, bet Ģertrūdē viss šķita jau sakārtots un pilnīgs. Iespējams, tieši tāpēc ilgu laiku nevarēju atrast savu vietu Ģertrūdes ģimenē.
Priecājos, ka tagad esmu šo vietu atradusi un šobrīd varu veidot sieviešu sirds sarunu vakarus, piedalīties bērnu nama komandiņā, koordinēt laulāto un pirmslaulību kursus, veidot maršrutus svētceļojumiem uz Tezē kopienu un vadīt gan kursus, gan grupas kopā ar vīru. Esmu pateicīga par šo iespēju būt mācītāja sievai draudzē, kurā ir vairāki draudzes gani un vairākas sievas, draudzē, kura ir TIK liela un dzīva, jo tas ir ļāvis daudz apgūt, pieredzēt un bagātināties, kas nebūtu iespējams, kalpojot vienatnē, nemaz nerunājot par atbalstu, ko varu šeit saņemt, un garīgā ceļa līdzgājējiem, ko šeit satikt.
Kura ir Tava mīļākā vieta Ģertrūdē?
Mana mīļākā vieta Ģertrūdē, kur labprāt pavadu laiku, ir Lutera zāle, jo man patīk pasākumi, patīk tos rīkot un dažreiz vadīt.
Dievkalpojumā es parasti sēžu zāles kreisajā malā ar skatu uz kanceli, jo tur vislabāk vislabāk var dzirdēt sprediķa tekstu un no tās vietas visērtāk novest lejā kādu no bērniem, ja viņš vairs nevar mierīgi nosēdēt (tagad gan tik mazu bērnu man vairs nav, bet ieradums palicis).
Svēto rakstu vieta, pie kuras atgriezties?
91.pslams: "Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts.."
Kāds ir Tavs vēlējums draudzei mūsu baznīcas 150 gadu jubilejā?
Apzināties, ka katra diena, ko Dievs ļauj piedzīvot, ir dāvana, un ka katram no mums ir atbildība šo dāvanu, īpaši mūsu talantus, izmantot Viņa godam, lai tie netiktu norakti, bet taptu pavairoti daudzkārtīgi, un caur to mūsu draudze vēl ilgi varētu augt un būt par klusuma un patvēruma vietu trokšņainajā pasaulē.
Kas būs Ģertrūde pēc 150 gadiem?
Pēc 150 gadiem Gertrūde būs skaitliski tik kupla, ka ēka tai būs kļuvusi par mazu. Tā vietā, lai būvētu plašāku baznīcu, ģertrūdieši nāks uz dievkalpojumiem pārmaiņus katru dienu, pārējās nedēļas dienas veltot kalpošanai pasaulē - tuvā un tālā. Bet reizi gadā, piemēram, Vasarsvētkos, visi kopā pulcēsies uz Ģertrūdes Samitu Mežaparkā vai citā plašā vietā un slavēs, pielūgs Dievu tā, ka Rīga dimd.
